Evaņģelizācija vasarā

No 08.07. līdz 30.09. piektdienu vakaros jauniešu evaņģelizācija Rīgas parkos!
Vasara ir īpašs laiks, kad skola un studijas beigušās un ierastā vide mainās. Tāpēc mēs ejam ielās satikt jaunus draugus.

Rīgas ielās un parkos 5dienu vakaros ir daudz jauniešu. Viņi meklē izklaides iespējas, jaunas tikšanās, draugus, mierinājumu un atbildes uz dažādiem jautājumiem. Piemēram, meitene, kuru satikām kādā  vakarā, beidzot sarunu, teica: ”Ziniet, es tieši dienu atpakaļ biju pie sevis nospriedusi, ka tā vairs dzīvot nevar, ir kaut kas jāmaina.”

Kas gan tā par privilēģiju - būt kāda cita cilvēka atbildei uz viņa sirds saucienu!
Tāpēc izmanto iespēju kopā ar mums, iziet savas pilsētas ielās un parkos pie jauniešiem, par kuriem mēs esam atbildīgi!

Jaunums – ar mums kopā būs trīsritenis ar kasti bagāžā, kurā turēsim dzērienus un cepumus saldākām sarunām!

Tiekamies 8.07. plkst. 18:30 draudzes “Prieka Vēsts” jauniešu zālē uz kopīgu lūgšanu un tad dosimies uz Rīgas centru.
No 20:00 līdz 24.00 laiks, kad evaņģelizējam. Droši pievienojies jebkurā tev ērtākā laikā.

Vietas  - Vērmanes dārzs, Kronvalda parks, Esplanāde, Ziedoņdārzs un Bastejkalns.
Vienā reizē mēs nevaram pabūt visās vietās. Jo parasti sarunas ievelkas. Tāpēc par konkrēto vietu, vienosimies.

Lūgsim par piektdienām, par vietām, kur būsim un jauniešiem, kurus satiksim. Lai Dievs atver sirdis, dod drosmi, spēku, dievišķu gudrību un pāri visam - lielu mīlestību pasludināt evaņģēliju ikvienam, ko sastapsim!

Atceries, tā ir lielā pavēle, ko mums atstājis Kristus. Mēs esam Viņa rokas un kājas uz Zemes, tāpēc nesēdēsim bezdarbībā, bet kalposim Viņam, kalpojot cilvēkiem, ka tie neaiziet uz pazušanu.

Mk. 16:15-16 „Un Viņš tiem sacīja: „Eita pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai. Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts, bet, kas netic, tiks pazudināts.””

Jauniešu piedzīvotais Rīgas parkos:

Bija kāds puisis, kurš ar saviem draugiem piektdienas vakaru pavadīja kādā no Rīgas parkiem. Viņš bija vīlies visā: draugos, ģimenē, pats savā dzīvē. Piedzīvojis, ka pret viņu neiecietīgi izturas skolotāji, vecāku vienaldzību, nebeidzamos attiecību mudžekļus ar meitenēm un pat to, ka viņa rokās nomirst viņa labākais draugs.

Viņaprāt, viņš skaidri zināja, kas pie tā visa vainīgs... Kārtējo reizi nolamājās un, man acīs skatoties, teica: „To visu man tas tavs Dievs ir devis...” Lai kā centos viņam pastāstīt, ka tā nav, ka patiesībā Dievs ir labs, nekas no tā nesanāca...

Tā vairāk bija tāda vienpusēja, nedaudz bravūrīga saruna par to, kas ar viņu bija noticis un par to, ka viņš neredz savai dzīvei jēgu. Kad saruna beidzās, biju nedaudz apmulsusi, jo īsti pie vārda netiku, taču viņa dzīvesstāsts nedeva man mieru.

Vakara noslēgumā mēs visas vēlreiz lūdzām par katru sastapto jaunieti. Nākamajā rītā portālā draugiem.lv atradu ziņu no šī puiša. Manuprāt, tas vien bija brīnums, ka viņš mani atrada starp tik daudz lietotājiem šajā portālā. Dažas dienas vēlāk, uzsāku saraksti ar šo puisi un, iespējams, tāpēc, ka internets savā veidā atbrīvo cilvēkus, un vairs nav jābaidās par to, ko sarunas biedrs padomās, viņš pēkšņi atvērās .. Pēc viņa vārdiem, viņš nevienam neesot tādas lietas stāstījis, esot tās noglabājis dziļi sevī, lai pašam aizmirstos, ka kas tāds vispār noticis.

Biju priecīga, ka beidzot arī man bija kārtīga iespēja viņam pastāstīt par Jēzu. Pēdējā vēstulē viņš atbildēja: „Es zinu, ka visu laiku teicu, ka nav iespējams ticēt Jēzum, kaut arī, ja Viņš tiešām ir, jo manuprāt, Viņš neko labu nav izdarījis, taču, pēc sarunas ar tevi, man liekas, ka ir vērts pamēģināt...”

Es tiešām ticu, ka šis puisis tajā vakarā meklēja Jēzu un ticu, ka viņš piedzīvos Viņu kā reālu savas dzīves un dvēseles glābēju.

***
Jau vakara iesākumā sastapām jauniešus un, pēc atļaujas saņemšanas, uzsākām kopīgu „sipas” spēli. Krietnu laiciņu spēlējām, un no mūsu puses izskanēja diezgan virspusīgi jautājumi – „no kurienes esat?; kur mācaties?; cik ilgi šo spēli spēlējat?” – tomēr īsti nevarējām uzsākt sarunu par to, kādēļ mēs īsti tur bijām. Pie sevis nemitīgi piesaucām Svētā Gara palīdzību.

Jautājumi turpinājās līdz brīdim, kad sastaptie puiši izlēma uzsmēķēt. Pie sevis, tomēr tiem dzirdot, noteicu: „Jā, es arī agrāk smēķēju...” Un tad izskanēja tā vakara pirmais jautājums no: „Nebija grūti atmest?”

Atceros, cik ļoti nopriecājos par šo jautājumu, jo tajā pašā dienā, kad pieņēmu Jēzu par savu Kungu, Viņš paņēma arī visas manas atkarības,. To puišiem pastāstīju. Šķita, nu ceļš ir atvērts, bet tā kā puiši nebija runīgi, runājām mēs, daloties ar savu dzīvi un ticību. Vēlāk viņiem pievienojās meitenes. Jau likās, ka jauniešiem vairs negribas mūsos klausīties, taču bija pāris puiši, kas slēpdamies no draugiem, turpināja sarunu, varēja redzēt, ka viņi tiešām aizdomājas par dzirdēto.

Zinu, ka neviens cilvēks, ko satiekam, nav satikts tāpat vien. Dievs jau iepriekš to ir paredzējis. Tāpat arī ar šiem jauniešiem, ticu, ka vismaz kādam no viņiem pēc šī vakara dzīve mainījās.

***
Vienu vakaru apsēdāmies uz soliņa, lai nedaudz atpūtinātu kājas. Pie viena sākām dziedāt visādas svētdienas skolas dziesmiņas, lai izklaidētu sevi, ar domu, ka varbūt cilvēki no blakus soliņa arī mūs sadzirdēs. Nodziedājuši visas, ko vien zinājām, izlēmām doties tālāk, taču netālu bija bariņš jauniešu, kas mūs bija dzirdējuši un lūdza, lai iemācam arī viņiem kādu no dziesmiņām ar kustībām. Tikai pēc tam, kad bijām iemācījuši dziesmiņu „Viņš vīna koks, mēs tie zari”, kāds no jauniešiem iejautājās: „Pag, pag, pag... Par ko vispār tā dziesma?”

Un lūk, atkal mums pavērās iespēja pastāstīt par Jēzu.
Kāds no viņiem bija uzaudzis kristīgā ģimenē un mācījies kristīgā skolā, kādam tēvs bija mācītājs, taču visiem kristietība likās pati garlaicīgākā lieta uz pasaules. Tomēr satiekot jautrus, jauniešus, kuri pie tam, piektdienas vakaru pavada, lai pastāstītu citiem par Dievu, tika lauzta liela daļa pirms tam dzirdēto stereotipu par kristietību.