-
Tā turpināt nevarēja
Mani sauc Vladislavs un es vēlos padalīties ar kaut ko ļoti personisku. Tā ir mana liecība par to, kā sastapos ar Jēzu un mana dzīve mainījās pilnībā.
-
Es nekad, nekad nemiršu! (1)
Skaties video. Ingas Laufmanes stāsts par meitu!
Vēzis. Tā ir šokējoša diagnoze ikvienam. To neviens negaida. Bet daudzi ar to cīnās. Ar šo slimību vairāk kā divu gadu garumā cīnījās arī sešpadsmitgadīgā Betija un viņas mamma Inga Laufmane. Mamma, kura līdz pēdējam brīdim ticēja, ka notiks brīnums. Un tas arī notika! -
Kopš 7 gadu vecuma biju slimojis ar astmu (5)
Draudzē esmu jau vairāk kā gadu. Neilgi pēc tam, kad pieņēmu Jēzu par savu Kungu, ar mani notika brīnums - dziedināšana.
Kopš 7 gadu vecuma biju slimojis ar astmu, un, kā zināms, astma neesot izārstējama, to tikai var noremdēt uz kādu laiku. -
Ja tu uzzinātu, ka šī ir tava pēdējā dzīves diena [ Pievienot komentāru ]
Ja tu uzzinātu, ka šī ir tava pēdējā dzīves diena, kā tu to nodzīvotu? Tāpat kā visas iepriekšējās?
Dzīve ir pārāk īsa, lai to izniekotu un lai tiektos pēc lietām, kas pēkšņi zūd kā nebijušas. Tāpēc es
varu apgalvot pavisam droši, ka vienīgā Persona, kas nekad nenodod, nepārstāj mīlēt, piedot un ticēt par mums, ir Dievs. -
Es - starp miljardiem citu [ Pievienot komentāru ]
Pat tuksneša vidū tu nebūsi viens Reiz kāda meitene man sacīja: „Zini, Kaspar, ir kāds, kurš tevi mīl
tik ļoti, ka par tevi atdeva savu vienīgo Dēlu, lai tu neaizietu pazušanā, bet būtu glābts! Tas ir Dievs, un Viņam tu nozīmē ļoti daudz.”
Šie vārdi man lika aizdomāties. Vai tiešām es esmu Dievam svarīgs? Es, vienkāršs puisis, starp miljardiem citu uz pasaules? Meitenes vārdi neatstāja mani, un kādu vakaru lūgšanā es atdevu savu dzīvi Jēzum. -
Varbūt pielikt tam visam punktu...? (1)
Vai kādreiz esi juties viens, pamests un vientuļš sabiedrībā, kuru zini kā savu kabatu? Man šī sajūta ir zināma. Tukšums, kas plosās sirdī, jo tuvākie draugi pagriezuši muguru.
Neizturamas sāpes, kas liek domāt – varbūt pielikt tam visam punktu... -
Ja es piedzimu dzīvs [ Pievienot komentāru ]
Ārsti nedeva cerības, ka piedzimšu dzīvs, bet mamma sauca uz Dievu, redzēja paveramies debesis un tajā brīdī es sveiks un vesels nācu pasaulē. Ja es piedzimu dzīvs, tad tajā ir Dieva griba, lai es dzīvotu. Dievs ir darījis daudzus un dažādus brīnumus manā dzīvē.
-
Naktīs pamostoties baidījos aizmigt [ Pievienot komentāru ]
Kopš bērnības mani nomāca bailes. Bailes no tumsas, bailes atrasties kāpņu telpā, būt vienai mājās.
Pat ieraugot suni, es varēju sākt drebēt kā apses lapa.
Miegs man bija slikts, naktīs pamostoties baidījos aizmigt. Manā galvā nepārtraukti lauzās dažādi jautājumi – ja nu kāds man uzbruks, ielauzīsies mājā, notiks kas slikts, es vairs nepamodīšos?
Zinu, ka kādam tas var likties smieklīgi, bet man tas bija briesmīgi! -
Jāņos es gluži nejauši iepazinos [ Pievienot komentāru ]
Dievam esmu ticējis vienmēr. Bet šajos Jāņos es gluži nejauši iepazinos ar kādu kristieti, kas mani uzaicināja uz savu draudzi „Prieka Vēsts”. Sākumā man tas viss likās neparasti un pat jocīgi.
Taču ar katru nākamo dievkalpojumu es sāku saprast, cik Dievs ir varens. Un Viņa griba manā dzīvē varēja sākt -
"Biju atkarīga no draugu garastāvokļiem" [ Pievienot komentāru ]
„Es esmu ieguvusi patiesu brīvību un atklājusi sevī stipru personību!”
Pirms kļuvu kristiete, šķiet, ka izmēģināju daudz ko, lai atrastu piepildījumu un dzīves jēgu. Es mēģināju būt laimīga. Viegli un ātri pieķēros lietām un cilvēkiem, kas manu sirdi sadalīja mazos gabaliņos.
Un katrs gabaliņš palika pie kāda no tiem! Bet piepildījumu neieguvu. Biju atkarīga no draugu garastāvokļiem, emocijām, un neapzināti visā tajā es meklēju sevi. Tad pienāca diena, kad
X