Dzīvesstāsts

Līgas saknes ir kristietībā. Kā no mātes, tā tēva puses viņas tuvinieki, cik vien var apzināt ciltskoku, ir bijuši aktīvi kristieši. Sakot vārdu “aktīvi”, domāts, ka šie cilvēki savu dievbijību neglabāja tikai dziļi sirdī, bet vienmēr bija kalpotāji, kas atradušies īstajā laikā pareizajā vietā.

Savas kristietības gaitas sākumu Līga atceras, kad bērnībā kopā ar vecākiem un brāļiem apmeklēja Mateja baptistu draudzi. Bet nedēļas vidū bieži mājās notika lūgšanu vakari un interesantas sapulces. Pati apmeklēja svētdienas skolu, tad jauniešus, dziedāja ansamblī, korī, palīdzēja saimniecēm organizēt sadraudzības vakarus. Bet viņas sirdī pieauga vārdos neizsakāms nemiers, ilgas...

Reiz piecpadsmit gadu vecumā viņa apciemoja Golgātas baptistu draudzi, kurā darbojās viņas omīte. Ātri vien Līga saprata, ka vēlas kļūt par šīs draudzes daļu. Savu izvēli vēlāk viņa skaidroja: “Mani piesaistīja vienkāršība, kas tur bija jūtama visur – solos, telpas interjerā, cilvēku savstarpējā saskarsmē un ģērbšanās stilā. Toreiz es nemācēju to pateikt vārdos, tagad zinu, tā bija atmodas smarža, patiess Dieva meklēšanas gars, kas tur dvesmoja.”

1981.gadā Līga piedzīvo spilgtu savas pestīšanas piedzīvojumu. sk. Viņš ieskatījās manā sirdī

Par kalpošanas sākumu viņa stāsta: “Iepazinos ar jauniešiem, sāku dziedāt ansamblī, korī, aktīvi darboties svētdienas skolā. Man ļoti patika apmeklēt un kopt slimus cilvēkus. Bet paralēli tam sadraudzējos ar cilvēkiem, kuriem bija stiprs lūgšanas gars. Tie bija nedaudzi cilvēki, pārsvarā gados, no kuriem jaunākie bija Lilita un Arnis Vilki, kuri tagad aktīvi kalpo mūsu draudzē. Es biju vienīgā jauniete, kura sāka sestdienas rītos regulāri pievienoties šim lūdzēju pulciņam kādā nelielā augšistabā draudzes nama telpās.

Tā laika spilgtākās atmiņas? Mīlestība, vienotība, sāpes, ticības gars un spilventiņi zem gultas, uz kuriem metāmies ceļos lūgšanas laikā, kā arī daudz, daudz skaļu lūgšanu, ko pavadīja asaru straumes. Neviens mums nemācīja par Svētā Gara kristību vai ticības lūgšanu. Bet visiem bija ticība, un visi lūdza mēlēs, ko tikai pēc tam sapratu.

Esmu tik pateicīga Dievam, ka toreiz Viņa Gars mani motivēja ar slāpēm un ilgām pēc atmodas! Kā lai citādi izskaidro to, ka visas sestdienas, kad citi atpūtās, es pavadīju uz ceļiem kopā ne ar sava gadagājuma cilvēkiem, pie tam, dodoties uz mājām, manas acis bija tik piepampušas no raudāšanas, ka nevarēju gandrīz saskatīt ceļu.”

Lēnām lūgšanas gars izlējās pār draudzi kā uguns mēles. Tās bija visur: pirms dievkalpojuma un pēc dievkalpojuma, pirms kora mēģinājuma un pēc kora mēģinājuma, pirms jauniešu sapulcēm un pēc tām. “Manī dega kāda uguns, kas nedeva miera. Ar visu savu būtību es zināju, ka mūsu problēmām un vienaldzībai, tam, ka ejam uz baznīcu, bet nepazīstam Dievu, ka dievkalpojuma laikā daudzi guļ un Vārds tos neaizkar, ka gada laikā ir vairāk bēres kā kristības, ka jaunieši vispār nenāk uz baznīcu un neinteresējas par Dievu un, ka mūsu zeme atrodas zem komunisma lāsta, ir tikai viens risinājums – lūgšana! Katru mirkli, kad vien bija iespējams, es aicināju cilvēkus uz lūgšanu. Protams, ne jau visi tam atsaucās, taču piebiedrojās aizvien vairāk cilvēku, kas bija Dieva Gara aizskarti.

Atceros, ka visu šo laiku jutos neērti. Man likās, ka citi jaunieši domā, ka esmu jocīga. Kur Līga, tur – lūgšanas, lūgšanas, Dievs, Dievs. Taču, kad reiz to teicu kādai no meitenēm, viņa atbildēja: “Ko tu, Līga, mēs domājām, ka tu esi svētā!””.

Par to, kas šajā laika posmā notika draudzē sk., draudzes vēsture, taču arī Līgas personīgajā dzīvē ienāca lielas izmaiņas. Pirmkārt, Golgātas baptistu draudzē aktīvi darbojās kāds stalts, lepns un dievbijīgs puisis, ar kuru, ieskaitot regulāro saraksti viņa dienesta laikā, draudzējās četrus gadus, un tad 1985.gada maijā viņa slēdza laulības derību ar savu pirmo un vienīgo mīlestību. 1986.gada decembrī viņiem piedzima pirmais dēls - Valters.

Otrkārt, ar mācītāja Arņa Sīļa ienākšanu draudzē sākās lielas pārmaiņas. Aktivizējās nu jau oficiāli atļautas lūgšanas pirms un pēc dievkalpojuma, kas paātrināja atmodas sākšanos. Cilvēki sāka aizvien vairāk atgriezties. Saņēma atbrīvošanu, dziedināšanu. Sākās pirmā Bībeles skola. Līga sāka pirmo jauno kristiešu apmācības skolu, pirmo mājas grupu, iesāka žēlsirdības darbu, izdevniecības darbu. Kopā ar vīru kā jauna ģimene organizēja jauniešu vakarus, lūgšanu rītus un vakarus, pirmos vakarus laulātajiem. Viss sākās pirmo reizi. Lietas, pie kā nu jau esam pieraduši, kas kļuvušas tik pašsaprotamas visā kristietībā, toreiz pēc ilgiem laikiem notika pirmo reizi. Un viņi abi atradās tā visa priekšgalā. 

1991.gadā mācītājs Arnis Sīlis saņēmis no Dieva, ar roku uzlikšanu nodeva mācītāja mandātu viņas vīram, kas izmainīja visu viņu turpmāko dzīvi.

Sadaļā Pagāns un pie tam vēl sieviete Līga stāsta par to, kā Dievs viņu kā sievieti pārliecināja kalpot.

Esmu pagāns un pie tam vēl sieviete       Pravietojumi
Mūža mīletsība                                               Dzeja