Esmu pagāns un pie tam vēl sieviete

Kalpošanas sākums.

Atmiņas par manas kalpošanas sākumu saistās ar bezgala daudz pārdzīvojumiem, asarām un pārmetumiem sev un Dievam, ko izkliedzu lūgšanā – “ja Tu esi mani radījis par sievieti, tad kāpēc Tu manī esi ielicis šīs bezgalīgās ilgas Tev kalpot!”

No jaunības biju ļoti aktīva un ātri iesaistījos dažādās kalpošanās - dziedāju, deklamēju, kalpoju svētdienas skolā, palīdzēju saimniecēm, kopu vecos cilvēkus. Dabīgi, ka ar laiku atbildība pieauga. Taču (tam laikam tik neatbilstoši) manā sirdī aizvien vairāk pastiprinājās ilgas sludināt Vārdu, mācīt un lūgt par cilvēkiem. Es apzināti šo vēlmi centos sevī iznīcināt. Pastiprināti lūdzu par vīriem gan vienatnē, gan vadot draudzes lūgšanas. Reizēm pat negāju uz apspriedēm vai sapulcēm, sakot Dievam: “Lūdzu, cel un lieto vīrus. Tu taču zini, ka es esmu pagāns un pie tam vēl sieviete”.

Nezinu, vai vēl kāds savā jaunībā ir saņēmis tik daudz pravietojumu, apstiprinājumu, zīmju, un citu konkrētu norāžu, ka Dievs ir izredzējis kalpošanai, kā es. Tam bija vairāki iemesli. Padomju laiks, stereotipi, atklāsmes trūkums, cilvēku attieksme un mana zemā pašvērtība.

Šķiet, nebija reizes, kad viesis, kurš kalpoja draudzē ar pravietisku vārdu, nebūtu pravietojis par manu aicinājumu. Īpaši atceros gadījumu, kad Golgātas baptistu draudzē atbrauca kāds mācītājs no Somijas. Pēc sapulces viņš aicināja uz aizlūgšanu tos, kuri vēlas saņemt dziedināšanu. Teicu Dievam: Tu esi tik daudz pierādījis, ka vēlies mani lietot. Tomēr man ir sajūta, ka Tevis uzrakstītā teikuma galā trūkst punkta. Lūdzu, uzliec šo punktu! Man tas nepieciešams, un es apsolu Tevi vairs nemocīt (tā tobrīd domāju). Nolēmu, ka stāvēšu rindā pēc aizlūgšanas, neko neteikšu par savu vajadzību, un tad lai notiek brīnums. Rinda lēnām tuvojās. Dzirdēju, kā priekšā stāvošie cilvēki izsaka savu vajadzību un saņem aizlūgšanu. Pie sevis domāju par to, ka esmu prasījusi neiespējamo un, kā lai no šīs situācijas izkļūstu, nemelojot, ka esmu slima. Pienāca mana kārta. Viņš paņēma manas rokas, un, ....it kā no pašām debesīm atskanēja tulka balss: Tā saka, tas Kungs, meitiņ, ...

Atceros, ka ārā bija piesalis, jo skrienot uz mājām pie mazā dēliņa, es pakritu un, šķiet, sadauzīju ceļgalu, taču sāpes nejutu, jo manā sirdī mutuļoja prieka orkāns! Es biju dabūjusi punktu! Viņš bija uzlicis punktu sirdī rakstītajam, tik garajam teikumam!

Tu jau sapratīsi, cienījamo lasītāj, ka ar to visas manas problēmas nebeidzās. Manī bija tik daudz baiļu un mazvērtības, ka Dievam vajadzēja 12 gadus, lai mani no tā izārstētu!

Vēl pirms pāris gadiem, atgriežoties no kādas kristīgas intervijas, biju sašutusi. Jo, piekrītot intervijai, domāju, ka man jautās par Jēzu, kā esmu Viņu piedzīvojusi, ko Viņš man nozīmē. Biju pārliecināta, ka 21.gs. kristieši vairs nerunās par nēzdodziņiem un matu sprogām. Tāpēc intervētājs mani pārsteidza nesagatavotu, uzdodot jautājumus - vai neesmu konkurents vīram, vai man nav kas cits ko darīt, utt. It kā es pati būtu izlēmusi un tā uzreiz - “hops!” - kļuvusi par sludinātāju.

AK, TU VECAIS BURTA KALPS!

Nu jau mani pārņem dusmas, kad, esot kādā draudzē, kristīgs vīrietis pēc dievkalpojuma mani gaida ne lai pateiktu: ”Paldies, jūsu runātais vārds mani aizskāra”, bet gan, lai tincinātu, “kā tur rakstīts, ka sievietes nedrīkst...”. Uzskatu to par garīgu tumsonību. Gribas teikt: “Ak, tu vecais burta kalps! Ja Tevi tā satrauc, lai viss Vārdā teiktais tiktu ievērots, tad pacenties vismaz kaut ko no tā turēt pats! Pirmkārt, mīli Dievu vairāk par visu, esi par visu pateicīgs un vienmēr priecājies, jo tā ir pavēle!

Protams, ka es pārdzīvoju, ja gadās, ka kādam no viņiem sākumā ir grūti pieņemt manu kalpošanu. Esmu lūgusi Dievu par to. Man tiešām nerūp, ja kāds mani necieš vai neciena kā sievieti, taču tas nekam neder, ja šie aizspriedumi un stereotipi atņem iespēju Dievam lietot mani kāda cilvēka dzīvē. Lai gan pēdējos gadus esmu to pilnībā uzticējusi Dievam, jo Viņš ir tas, kurš izredz un lieto, kā kuru gribēdams. Viņš ir Kungs pār visu. Un rezultāts tam ir labs!

KAUT TAS NEKAD NEBEIGTOS!

Jā. Tā nu es cīnījos ar Dievu, bet taisnība izrādījās teicieniem – “Tava dāvana tevi atradīs”, “Ja Dievs tevi aicinājis, Viņš arī dos izdevības aicinājumā ieiet”.

Tā pienāca pirmā reize, kad mācītājs Arnis Sīlis lika vadīt trešdienas lūgšanas dievkalpojumu (ko toreiz baptistu aprindās nedarīja neviena sieviete). Uz manu iebildumu viņš sacīja: “Tu precējusies esi? Esmu. Tev bērns ir? Ir. Tevi vīrs svētīs kalpošanai? Svētīs. Nu tad ej!”.

Pienāca pirmā reize, kad vīrs aizbrauca uz Izraēlu un man uzticēja novadīt visu dievkalpojumu. Pirmā reize, kad mani uzaicināja sludināt konferencē, pirmā reize, kad sludināju Amerikā. Pirmā reize, kad Svētais Gars lika lūgt par slimajiem dievkalpojumā, pirmā reize, kad pravietoju vīriem, kuri atradās sapulcē. Pirmā reize, kad dziedāju personīgi saņemto dziesmu, pirmā reize, kad lasīju savas pirmās dzejas.

Bezgala daudz kas manā dzīvē ir bijis pirmo reizi. Šobrīd 2006. gada beigās varu teikt, ka pēdējā gada laikā šīs pirmās izdevības ir pavairojušās milzu ātrumos. Domāju, tā ir laba zīme, un es vēlos, lai tas manā dzīvē nekad nebeigtos.

Dzīvesstāsts             Pravietojumi
Mūža mīletsība        Dzeja