Mūža mīlestība

Uzaugu kristīgā ģimenē. No mazotnes zināju, ka Dievs ir, gāju svētdienas skolā, lasīju Bībeli, lūdzu. Man bija tuva kristīgā morāle un ētika. Taču tad pienāca pusaudžu vecums, laiks, kad gribas visu drošo un ierasto pārbaudīt un izvērtēt.

Aizvien vairāk atskārtu, ka neatkarīgi no labās kristīgās audzināšanas un zināšanām par Dievu, kaut kas radikāli nav kārtībā manās attiecībās ar Viņu. Laiks, kurā augu bija “padomju”, tas ir ateisma laiks, kad mācīja, ka Dieva nav, un tos, kuri ticēja Dievam, uzskatīja par tumsoņiem. Arī oficiālā kristietība bija vēsa, formāla, bez dziļākas atklāsmes, kad ticība vairāk saistījās ar visāda veida aizliegumiem un izolētību.

Taču jau toreiz skaidri zināju, ka nekādā gadījumā nevēlos dzīvot bez Dieva. Nevēlos atstāt Viņu, Viņa likumus un prasības. Nevēlos iet pasaulē laimi meklēt, lai vecumā atgrieztos nožēlot grēkus. Manī bija pārliecība: ja Dievs radījis pasauli manis dēļ, nevis mani pasaules dēļ, tad nav normāli, ka cilvēks atstāj Dievu un grēko pret Viņu, lai it kā baudītu to, kas tam nepieciešams. Tajā nebija loģikas. Uzskats, ka ar Dievu viss ir pelēks, drūms, skumjš un vienīgais, ko Viņš vēlas ir paklausība un svētums, kas nozīmē – visam jaukajam “tabū”, man bija nepieņemams. Ja Dievs mani ir radījis tādu, kāda esmu, ar vajadzību pēc skaistuma, mīlestības, prieka un laimes, tad nevar būt, ka man būtu jāiet laimi meklēt ārpus Dieva un “jālūr caur sētas mietiem citu dobēs”.

DAUDZ SLIKTĀK KĀ IZSKATĀS

Aizvien vairāk mani uztrauca sajūta, ka ar mani kaut kas nav kārtībā. Lasot Bībeli, tā mani nosodīja. Visur saskatīju Dieva prasības pret mani un savu pilnīgo nespēju to piepildīt. Jutos melna un netīra, kā liekule, kas runā vienu, bet dara citu. Netiku ar sevi galā. No vienas puses baidījos, ka citi to pamanīs, no otras, katru reizi, kad kāds mani uzslavēja, gribējās atvērt sirdi un kliegt: skatieties, kāda patiesībā esmu!

Mani biedēja apziņa: ja šovakar aizvēršu acis pēdējo reizi, tad zinu, ka ar visām skaistajām lūgšanām un zināšanām debesīs nenonākšu. Tad vēl visa neskaidrība par sevi, par savu nākotni... Un sirdī tik svelmaini dedzinošas ilgas pēc kaut kā liela, gaiša, stipra. Biju nelaimīga. Kā lai ar to tieku galā? Kas ar mani notiek? Ticu Dievam, šķiet, pat mīlu Viņu, tomēr zinu, ka būšu ellē! Briesmīgi! Atceros, cik bieži vakaros mani pārņēma dziļas, smeldzīgas sāpes un neizskaidrojami stindzinoša sajūta, ka Dievs ir un tomēr mani no Viņa šķir liela un bezgala dziļa aiza. Un es nezinu, kā nokļūt otrā pusē.

TAD TAS NOTIKA

Kādu vakaru, guļot savā istabā, pēkšņi no durvju puses atspīdēja mīļa, silta gaisma, kas piepildīja visu telpu un apklāja mani. Nezinu, vai manas acis palika atvērtas, vai tā bija parādība, bet pa istabas durvīm ienāca Jēzus kā vidēja auguma vīrs. Nevaru aprakstīt Viņa izskatu, kaut gara acīm Viņu redzu katru reizi, kad par to iedomājos, un vienmēr tad mani pārņem tā pati neizsakāmā laimes sajūta. Viņš bija atnācis manis dēļ. To zināju skaidri un no bijības un bailēm biju sastingusi Viņa klātbūtnē.

Viņš jautāja: Līga, vai tu mani mīli?
Jēzus balss caurstrāvoja visu manu būtību. Cik atceros, atbildēju, jā, es tevi mīlu, Kungs.
Lēnā, siltā balss jautāja vēlreiz: Līga, vai tu mani mīli?
Neatceros, ko teicu, bet, kad tas pats jautājums atskanēja trešo reizi, tad tas notika.

Sekundes desmitdaļās manai sirdij cauri šāvās domas – Mīli?! Ko īsti nozīmē - mīli? Vai es mīlu? Kā es mīlu? Es mīlu savus vecākus. Kaut bieži strīdos ar viņiem, savu dzīvi atdotu, ja viņiem tas būtu vajadzīgs. Brāļi? Esam tik daudz kašķējušies, taču, ja tiem kas notiktu, mana sirds aiz sāpēm saraujas čokurā. Ciest nevaru kaķus, tomēr, pat domājot par runcīti, sirdī samanu kādu kustību. Tātad mīlestība saistās ar sirdi! Bet Jēzu? Vai Viņu es mīlu? Uz mirkli atceros, kā baznīcā, baudot Svēto Vakarēdienu kniebu sev rokā, lai kaut nedaudz iztēlotos, kā Jēzus cietis manis dēļ un izspiestu asaru. Atceros, kā slēdzu ar Viņu Derību, ticot, ka Viņš ir, un zinot, ka tā ir pareizi, bet vai mīlu? Tā, ar sāpēm un sirds kustēšanos?!

Un tad es jau atrados uz grīdas! Man bija sajūta, ka esmu kā no cieta materiāla veidots maiss, pārpilns visādas netīrības, sāpju, baiļu un naida. Nu Viņa roka to bija atvērusi, un viss saturs ar lielu joni sprāga no manis laukā!

Viņu nav iespējams nemīlēt! Kā es varēju bez Viņa dzīvot?! Jēzus! Es raudāju, raudāju un raudāju. Tās bija smagas, sāpju un nožēlas asaras. Nezinu, cik ilgi. Šķiet, veselu mūžību. Man bija sajūta, ka lēnām tieku iztukšota no visa, kas mani apsūdzēja, nospieda un biedēja. Tiku mazgāta, mazgāta, mazgāta. Līdz no lielā, tumšā maisa pāri palika tīrs, caurspīdīgs celofāna maisiņš. Tīrības, laimes un bezgalīga viegluma sajūta!

Varat neticēt, bet pēkšņi es redzēju, kā mans vārds degošiem uguns burtiem tiek ierakstīts debesīs, un tajā mirklī uguns mēles krita pār tukšo maisiņu un piepildīja mani ar Svētā Gara uguni. Es sāku kliegt un raudāt, bet nu tās jau bija neizsakāmas prieka, laimes un mīlestības asaras! Es biju atbrīvota! Biju nomazgāta! Es biju satikusies ar Jēzu!

Ilgi vēl nesapratu, kas ar mani bija noticis. Ilgi nesapratu, ka Jēzus bija pārcēlis mani pāri aizai pie Tēva un kristījis ar Svēto Garu, šķiet, arī ar uguni. Tikai vēlāk ievēroju, ka Viņš to pašu jautājumu bija jautājis apustulim Pēterim. Sapratu, ka ar mani noticis kas līdzīgs notikumam Kornēlija namā. Es biju kristīta ar Svēto Garu reizē ar pestīšanas piedzīvojumu, jo tolaik par Svēto Garu nemācīja. Tā bija aizliegta tēma, bet Dievs zināja, ka bez Viņa spēka es nespēšu dzīvot.

VAI METAMORFOZE?

Taču bija lietas, kuras ievēroju uzreiz. Pirmkārt, radikālās pārmaiņas manī pašā. Viss vecais bija aizgājis. Manī bija pārdabīgs Dieva miers un prieks. Dieva mīlestība plēsa pušu manu sirdi un modināja kādu nepazīstamu drosmi un vēlmi, lai Dievs mani lieto. Ja līdz tam es necietu divas cilvēku grupas – dzērājus un zaldātus, tad pēc šī notikuma pieķēru sevi noliekušos pie dzērāja sētmalē, mēģinot viņam kā palīdzēt. Ja agrāk dievnamā centos ieiet pēc iespējas neuzkrītošāk, jo daudzi par to smējās, tad nu ar nodomu palēlināju soli un paceltu galvu lepni kāpu pa baznīcas kāpnēm, lai pēc iespējas vairāk cilvēku to redzētu. Braucot autobusā, pamanīju, ka no sirds lūdzam par katru tuvumā stāvošo cilvēku. Šo sarakstu varētu turpināt, taču galvenās pārmaiņas bija manās attiecībās ar Dievu.

Lasīju Dieva Vārdu gluži citām acīm. Kopā ar Bībeli raudāju un smējos. Sarunājos ar Jēzu. Redzēju Jēzu. Viņš runāja uz mani. Ar lielu prieku un apetīti ēdu katru apsolījumu. Vārds mani stiprināja, audzināja, atbrīvoja, cēla. Es nevarēju saprast, kā biju to lasījusi agrāk? Kā nebiju ievērojusi visas tās Rakstu vietas un apsolījumus par grēku piedošanu, Svētā Gara kristību, runāšanu mēlēs, dziedināšanu, utt.

Visredzamākās izmaiņas ar mani notika tieši lūgšanas dzīvē. Vēlme lūgt, ticība lūgt un saņemt, bauda lūgt, saprašana, ka bez lūgšanas nekas nenotiks, un drosme aicināt citus pievienoties lūgšanai laikam bija tas īpašais motors, kas sāka mani kustināt strauji uz priekšu. Dievs atklāja savas patiesības, un es nespēju tās paturēt sevī. Lietoju pati, redzēju, kā tās darbojas un sāku tās dot citiem. Tā arī dabīgi sākās dažādas kalpošanas, un es lēnām kļuvu par kalpotāju Dievam.

Es mīlu Tevi, Jēzu!
Tu esi mans lepnums, mana lielā un pilnīgā Mīlestība. Tu esi mana dzīvība.
Es esmu laimīgākais cilvēks uz pasaules, jo Tu mani atradi, un es piederu Tev.
Jā, nu es zinu! Es Tevi mīlu, Jēzu!

Dzīvesstāsts             Esmu pagāns un pie tam vēl sieviete
Pravietojumi             Dzeja