Turoties pie hronoloģiskas secības, gribu pastāstīt par dzīves posmu, ko pavadīju dienestā. Šodien Latvijā ir tikai profesionālā armija, kas atbrīvo no dienesta puišus, kuri nevēlas dienēt. Domāju šī iemesla dēļ jaunieši ir vairāk pasargāti arī no ārpusreglamenta attiecībām. Manā jaunībā vispārējā karaklausība ar īsāko termiņu - diviem gadiem, bija obligāta visiem.
Daudzi atceras kādus tik izmisuma soļus nespēra puiši un viņu vecāki, lai izbēgtu no šīm klaušām. Mani ticības biedri bija iecienījuši dakteru pakalpojumus, ko varēja uzskatīt par krāpšanu pašaizsardzības nolūkos. Toreiz apkārt arī klīda ar roku rakstītas brošūras par ukraiņu puišiem, kuri savas ticības dēļ tikuši zvēriski pazemoti un ar priekšniecības piekrišanu noslepkavoti.
Tad pienāca arī mans laiks doties armijā. Kaut agrākās slimības dēļ, man bija oficiāls iemesls meklēt iespējas no tā izvairīties, ģimenē mēs pieņēmām lēmumu, ka es iešu tur kur man jāiet un mēs visi paļausimies uz Dieva īpašo palīdzību.
Mani iesauca. Tie, kas toreiz dienējuši, atceras, ko nozīmē atrasties „obizjaņikā”, gaidot kad tā saucamie „pircēji” atbrauks tev pakaļ. Mani „nopirka” valsts sakaru daļa, kuras mācību vieta atradās Voroņežā.
Sākās armijas dzīves iepazīšanas laiks. Nebija nemaz tik slikti. Man patika. Likās, viss labi, mācīšos kara amatu, sadzīvošu ar kara brāļiem. Taču tad sākās problēmas, jo nebiju komjaunietis. „Kādēļ tā? Tu tici Dievam! Kā tas iespējams!? ” Atceros omulīgu majoru sakām: „ Mana sieva ir daktere, viņa saka, Dieva nav !” Atbildēju, ka ticu Dievam, pat ja viņa sieva to nav redzējusi.
Mani vazāja, tirdīja, prašņāja, izsmēja. Protams, tas bija ļoti nepatīkami. Taču katru reizi, kad, spītējot varai, uzplečiem, cilvēku nepatikai un viņu draudiem, turpināju apliecināt, ka ticu Kristum un to nemainīšu, manu sirdi pildīja neizskaidrojamas sajūtas, tāds kā prieks, drosme, pat lepnums par to, ka varu būt uz cildenā un varonīgā liecinieku ceļa. Vienkārši sakot: ”Tas bija pat patīkami, atrasties vienam pret milzīgu pārspēku un fiziski just, ka Dievs ir tavā pusē”.
Beigu beigās daļas politiskais vadītājs izlēma, ka viņa priekšzīmīgā daļā tumsonim nav vietas, jo tas bojā labos rādītājus, tādēļ es tiku pārsūtīts citur. Mani kopā ar vairākiem aziātu izcelsmes karavīriem sūtīja projām uz tālu, svešu zemi. Protams pēc pieredzes biju pārliecināts, tā būs vistumšākā, drūmākā un bīstamākā vieta tumsoņiem, kopā ar neizglītotiem, bērnu kolonijās un cietumos laiku pavadījušajiem pilsoņiem no visas plašās Padomju zemes! Lai nepārbiedētu savus tuviniekus, neko tiem nerakstīju, tikai lūdzu Dievu.
Mana gala stacija bija Ungārija! Jaunā dienesta vieta atradās tālu no apdzīvotām vietām kalnos un rota, kas sastāvēja no gruzīniem, armēņiem, kazahiem un citiem aziātu izcelsmes komjauniešiem, dzīvoja teltīs, būvējot jaunu atbalsta punktu „lielajai un varenajai” PSRS armijai.
Līdz rudenim viss bija ciešami, taču patiesā aina atklājās, sākoties ziemas periodam. Sals, asi vēji pluinīja telti, kuras malas nostiprinātas velēnām. Puiši, apsegušies „pufaikām” un šineļiem, guļ uz dēļu nārām. Naktī žurkas ložņā pa telti, meklējot siltumu un kādu saldumu, ko nesmēķētāji noslēpuši zem spilveniem. Man paveicās, jo gulēju otrajā stāvā, bet tie, kas atradās uz apakšējiem plauktiem, bieži vien naktīs pamodās no žurkām, kas nākušas sildīties pie viņu vaigiem. Aiz bailēm, lai tās nenograuztu degunus, vīri guļot sejas slēpa cepurēs. Zābaki, matrači, segas un drēbes vienmēr bija mitri, tos nevarēja izžāvēt. Traģēdijas mērogi atklājās tad, kad lija visu dienu!
Mazgājāmies aukstā ūdenī no autocisternām. Pa naktīm dežurants kurināja krāsniņu, taču nereti gadījās, ka aiz noguruma viņš bija aizmidzis un krāsns izdzisusi. Tas bija komisks skats, kad astoņdesmit, aukstumā drebošu vīru dusmas, lauzās ārā no „pufaiku”, cepuru un šineļu kaudzēm, taču smiekli nevienam nenāca.
Tādos apstākļos ne tikai dienēju, bet savā brīvajā laikā arī ārstēju saslimušos. Un puiši slimoja daudz. Brīžiem lūdzu Dievu par saviem pacientiem un arī par sevi, kad nesapratu, kas notiek un ko lai dara. Spilgti atceros gadījumu, kad pats biju smagi slimis, laikam apsaldējis urīnpūsli. Sāpes bija milzīgas. Ar grūtībām atradu vietu, kur pabūt vienam un saucu uz Dievu pēc dziedināšanas. Nākamajā rītā biju vesels! Šajā laikā tik ļoti izbaudīju, kāds spēka, miera un cerības avots ir Dieva Vārds! Nereti, riskējot ar sodu, es iezagos aizliegtajā zonā, kuru apsargāja ar kalašņikovu bruņots sargs, jo tā bija vienīgā vieta, kur bija iespējams pabūt vienatnē, lai lūgtu un pārdomātu Dieva Vārdu.
Tad, pašā grūtākajā laikā, vienā mirklī, visas manas problēmas tika atrisinātas, kad galvenais Ģenerālis, kura vārds ir Jēzus Kristus, mani pārveda uz „civilizētu” daļu, kur klusi un mierīgi aizvadīju savu atlikušo dienesta termiņu.
Savus iepriekšējos cīņas biedrus sastapu reizēs, kad kuplos bariņos tie ieradās pie ārsta, noguruši, izmocīti, čūlainām kājām, kādas var redzēt bezpajumtniekiem. Reizi divās nedēļās viņi varēja nomazgāties un parādīt sevi ārstam. Es ļoti pārdzīvoju par viņiem, bet arī slavēju Dievu par to žēlastību, ko man bija parādījis Dievs.
Draugi no Voroņežas mācību daļas man rakstīja bēdīgas vēstules, bet es kā īsts „sodītais tumsonis” tai laikā mierīgi dienēju Budapeštā, bezmaz atrodoties ārsta godā un izbaudot visas tam līdzi nākošās privilēģijas. Gāju ekskursijās, baudīju izcilu servisu „Ēdnīcā”, kam tolaik bija neatsverama nozīme, un par savu karavīra naudiņu, ko piešķīra higiēnas precēm, pirku smalkas importa lietiņas tuviniekiem.
Šis Dieva dāvātais miera gads, bija īsts Bībeles studiju un pārdomu laiks. Nozīmīgs laiks manām attiecībām ar Kristu un ar draudzeni Līgu. Jo tikai ar gadiem aizvien vairāk tā īsti novērtēju to, ka savu sievu iepazinu nevis „spaidoties pa krūmiem”, bet rakstot un lasot neskaitāmas vēstules, caur kurām viens otru iepazinām. Toreiz tās glabāju sev pie sirds, nu pēc 24 gadiem, tās kļuvušas par īpaši dārgām ģimenes relikvijām.
Dzīvesstāsts
Mana pestīšana
Mans dziedinātājs
Kalpošanas laiks
Pastāsti draugiem: Čivināt