Māte
Mana mamma uzauga kuplā zemnieku ģimenē. Viņas tēvs tika iesaukts karadienestā jau pirmajos kara gados un tā arī nekad neatgriezās. Vecāmāte viena varonīgi izaudzināja četrus bērnus,trīs meitas un dēlu. Tajos bezcerīgi drūmajos gados tikai Dieva brīnumainais spēks, Viņa klātbūtne un smags darbs palīdzēja ģimenei izdzīvot un manai mammai, kas tolaik bija maza meitenīte, saglabāt mīļu un sirsnīgu sirdi. Mammas bērnībā vecmāmiņas mājā lūgšana pēc Dieva apsardzības, svētības, gudrības un dziedināšanas kā bērniem, tā arī slimajiem lopiem bija ierasta lieta. Bieži no vecmāmuļas mutes varēja dzirdēt vārdus: ”Dievs dziedina gan govi, gan aitu, gan bērnu..” Tādēļ meklēt pirmo palīdzību katrā ekstremālā situācijā pie Žēlastības troņa šajā ģimenē nebija nekas pārdabisks. Tā arī vēlāk mana māte savā ģimenē nekad nepārstāja ar lielu maigumu, sirsnību un rūpēm gādāt par savu ģimeni, taču, kas vēl svarīgāk, garās un sirsnīgās lūgšanās, nepārtraukti lūgt Dievu par visiem sev dārgajiem un svarīgajiem cilvēkiem.
Tēvs
Tēvs uzauga ģimenē, kurā bija pieci bērni. Viņš bija jaunākais. Viņa tēvs, mans vecaistēvs jaunībā bija jautrs, iznesīgs un sirsnīgs puisis, īsta kompānijas dvēsele! Visur centrā, visus prata uzjautrināt! Tāds viņš arī sastapa un apprecēja tolaik skaistāko un jautrāko meiteni, manu vecmammu. Bet viņš izrādījās nelabojams dzērājs, kas saviem vistuvākajiem cilvēkiem sagādāja lielas sāpes. Ir grūti klausīties tēva bērnības atmiņas, kad piedzēries, liela auguma vīrietis atļāvās rupji palaist rokas pret sievu un mazajiem bērniem. Nabadzība, izsmiekls, bailes un vēl mammas klibošana, kad pēc dzemdībām tika traumēta gūža.
Kristus mana tēva bērnībā ienāca agri, caur māti. Grūtībās, pazemojumā un bezcerībā viņa piedzīvoja Kristu, kādā agrā rītā, stāvot uz dzelzceļa sliedēm, kur viņa bija izlēmusi izbeigt savu dzīvi. Tieši tur pēc vienkāršas, bet patiesas, izmisuma pilnas lūgšanas Kristus mīlestība, miers un prieks piepildīja viņas sirdi un padarīja to stipru, drošu un mierīgu.
Lai gan situācija ar vīru neuzlabojās, mana vecāmāte savu mieru un spēku vairs nezaudēja. Viņa bija varonīga sieviete, kas no malas izskatījās vāja, apspiesta un apdraudēta, taču īstenībā tieši viņa bija uzvarētāja, kas spēja mīlēt, piedot un visu izturēt. Ļaunums neuzvarēja viņu, bet viņa uzvarēja ļaunumu, atstādama lielisku piemēru saviem bērniem, īpaši pastarītim, manam tēvam, kas sekoja viņas pēdās.
Pārliecība par Kristus pestīšanas reālitātes spēku tēvam ļoti palīdzēja vēlāk, kad izrādījās, ka tēva dzeršanas netikums bija ietekmējis dēla veselību. Trīsdesmit gadu vecumā, iedzimto gremošanas sistēmas defektu dēļ ārsti jaunajam puisim, vairs nevarēja solīt neko labu. Tad jaunā ģimene, mans tēvs un māte, no sirds meklēja Dievu un atrada Viņa palīdzību „Ar Jēzus Kristus brūcēs jūs esat dziedināti”(1Pēt.2;24.). Dievs izdarīja brīnumu!
Kopš tā laika mans tēvs ar visu ģimeni, priecīgi, uzticami un pēc rakstiem meklēja Dievu un kalpoja Viņam kā vien varēja visu savu dzīvi. Reāls Dieva tuvums, atbildes uz lūgšanām un koncepcija „stāv rakstīts„ mūsu namā bija pārbaudīta, droša metode un dzīves pamats.
Daudzkārt un dažādi mana ģimene piedzīvoja Visuvarenā mīlestības apliecinājumus, Viņa vadību un iejaukšanos, tādēļ Dieva esamības jautājums nekad netika apšaubīts arī manā, viņu dēla, dienas kārtībā, ne ateistiskās propagandas piesātinātajā skolas vidē, ne „proletāriski partejiskās diktatūras” liekulīgajās sabiedriskajās attiecībās.
Mana pestīšana
Mans dziedinātājs
Dienesta laiks
Kalpošanas sākums
Pastāsti draugiem: Čivināt