Atgriezos mājās. Pēc kāda laika apprecēju savu pirmo un vienīgo meiteni, ar kuru biju draudzējies četrus gadus. Bijām kopīgi kalpojuši, dziedājuši, slēpojuši un daudz lūguši. Līga bija neparasta meitene. Jauna, skaista, dzīvespriecīga un moderna, bet viņai ar to nepietika. Mūžīgi viņa aicināja kaut ko darīt, kaut kur iet. Lūgt, lūgt un atkal lūgt.
Biju redzējis daudz meiteņu - muzikālu, gudru un skaistu, bet Līga bija īpaša. Tas, kā viņa meklēja Dievu, fascinēja un lika viņai starot. Kaut kas viņā neļāva man paiet garām. Un es negāju garām, bet ar visu savu puicisko varonību, lecīgumu un drosmi raidīju projām katru, kurš uz viņu meta savu aci.
Likumsakarīgi, ka abi bijām draudzē, abi kalpojām, abi mīlējām Dievu. Vēlāk mums piedzima pirmais dēls, tad meita un atkal dēls. Mana Līga bija priekšzīmīgākā māte un saimniece. Pagrabs vienmēr pilns salātiem, ievārījumiem, marinādēm, kompotiem un konserviem. Bērni apkopti, apšūti, māja tīra, pusdienas vienmēr gatavotas. Bijām nabadzīgi. Viņa paņēma vecāsmātes halātu, otru daļu no humpalām un uzšuva sev tādu vakarkleitu, ka vēl pagājušajā gadā, pēc 20 gadiem, uzvelkot, viņa izskatījās pēc pirmās lēdijas. Protams, uzreiz es nenojautu, ka man gadījusies tā sieviete no Salamana pamācības 31. nodaļas. Viņa spēj visu.
Viņa sāka izdot žurnālus, gan sagatavoja tekstus, gan izstrādāja dizainu, gan pati pavadīja diennaktis izdevniecībā. Režisēja svētkus, vadīja un mācīja cilvēkus, rakstīja grāmatas, sludināja pat Amerikā. Un to visu spēja mana mazā sieviņa! Pusdienas mana Līga mācēja pagatavot no viena cīsiņa tādas, ka visiem pietika un vēl pāri palika. Jāsaka, ka šī prasme, kad kļuvām par mācītājiem, mums noderēja ilgi.
Savu garīgo kalpošanu viņa nepārtrauca arī tad, kad bija mātes cerībās. Tikai to īso brīdi dzemdību namā un atkal šādā vai tādā veidā viņa kalpoja Tam, kurš viņu bija aicinājis.
Savu kalpošanu draudzē sāku ar visvienkāršākajiem darbiem. Darīju visu, kas bija vajadzīgs. Nēsāju kolekti, liku aparatūru, vedu, nesu, pirku, laboju jumtu, remontēju pagrabu, liecināju, dziedāju korī, spēlēju bungas un ģitāru, apciemoju vecos cilvēkus. Dabīgi pienāca laiks, kad man lūdza sākt jauniešu darbu un vadīt lūgšanu vakarus, tad arī sāku vadīt slavēšanu. Kalpošana man nekad nedevās viegli, bet man tā patika.
Pamazām ar jauno sievu sākām rīkot arī jauno ģimeņu vakarus, jauniešu sadraudzības vakarus, nometnes un mācības. Atceros, kā visu izplānojām, sagatavojām, novadījām un pēc tam novācām. Tīrījām, mazgājām un bijām tik noguruši! Tādās reizēs domāju, vai tam ir kāda jēga. Tie citi atnāk, izbauda, apēd un aiziet, man pietiek, vairs nedarīšu. Taču kad pienāk rīts, mēs jau plānojam nākamos pasākumus!
Domāju, ka šī pieredze man palīdzēja vēlāk, kad pats, esot jauns mācītājs, es pārdzīvoju par saviem puišiem, kas daudzu gadu garumā uzticami nesa un pārkrāmēja tūkstošiem tonnu aparatūras VEF kultūras pilī, un citiem mums bezgala dārgiem un uzticamiem kalpotājiem. Es zināju, viņi kalpo, un nedara to manis, bet Kristus dēļ.
Tātad Golgātas baptistu draudzē mēs ar Līgu kalpojām visur, kur vien bija vajadzība, lai atbalstītu draudzi un savu mācītāju. Mēs visu spējām un darījām mīlestības vārdā. Un tādi arī esam palikuši! Ja sākumā to darījām intuitīvi, vēloties palīdzēt, tad vēlāk, aizvien vairāk iepazīstot Kristu, mēs arī apzināti centāmies nekalpot organizācijām, institūcijām, idejām vai tituliem, bet vienīgi Personai, kurš mūs ir taisnojis, izredzējis un aicinājis.
Šī atziņa mūs ir sargājusi un palīdzējusi orientēties visās reliģiskajās peripētijās, viedokļu, interešu un filozofiju krustcelēs. Atziņa, ka Kristus vienkāršais evaņģēlijs, Viņa mīlestība un Svētā Gara vadība ir labākais dzīves orientieris, kas pieejams katram, kurš vēlas saglabāt skaidru prātu, taisnu ceļu un tīrus motīvus. To esam centušies turēt no savas bērnības, un tas mums palīdzējis iziet cauri arī visiem grūtajiem laikiem, kad nesaprotamā kārtā pār mums nāca tik daudz apvainojumu, rupjību, ļauna vēlējumu, un nenovīdības. Katrs zina, ka daudz sāpīgāka ir to cilvēku attieksme, kuru priekšā mēs uzaugām un kalpojām kā bērni, tad jaunieši un tad kā jauna ģimene nekā akls naids no nepazīstamu cilvēku puses.
Katru reizi Dieva Vārds un Kristus mīlestība ir atgriezusi no sarūgtinājuma un neizpratnes uz mīlestības un piedošanas ceļa un sargājusi mūs. Protams, kaut kur sirdī ir palicis skumju, mīļuma un žēluma pilns stūrītis par tiem, kuri aizgājuši. Tomēr, mēs ļoti priecājamies, ka Dievs mums ir palīdzējis neiziet uz kompromisiem un klausīt Viņam vairāk kā visiem padomu devējiem, rājējiem, noliedzējiem, biedinātājiem, visiem spiedieniem, aizdomām, skaudībai un izsmieklam.
Šī „nāves ēnas ieleja” arī toreiz nogāzās pār mums visiem kā ierindas draudzes locekļiem, kad mums lika atstāt savu baznīcu. (Sk. Draudzes vēsture 1.daļa) Taču domāju, ka vissmagāk bija mūsu toreizējam mācītājam Arnim Sīlim, kurš pēc kāda laika, Dieva balss un Viņa rokas skaidri uzrunāts, par mācītāju jaunizveidotajā draudzē „Prieka Vēsts” ordinēja mani. Es zināju, ka tas ir Dievs. Zināju, ka tas ir Viņa lēmums.
Ar šo notikumu mūsu dzīvēs sākās pilnīgi jauns posms, kurš vēl joprojām turpinās.
Esi svētīts, cienījamo lasītāj!
Ar mīlestību - Vilnis Gleške.
Dzīvesstāsts
Mana pestīšana
Mans dziedinātājs
Dienesta laiks
Pastāsti draugiem: Čivināt