Mana pestīšana

Nevaru pateikt, kad pirmo reizi tā pa īstam es piedzīvoja Kristus realitāti. Jo es uzaugu kristīgas kalpošanas vidē. Vecāku mīlestība uz Dievu izpaudās sistemātiskā kalpošanā, gan pie baznīcas ēkas apkopes, gan draudzes kora darbā, mājas lūgšanu grupu organizēšanā un apmeklēšanā, gan vecāko draudzes cilvēku aprūpē un, protams, dievkalpojumu apmeklēšanā. Visur, kur mans tēvs piedalījās, viņš ņēma mani līdzi.

Cik gan dažādus cilvēku raksturus, dzīves apstākļus un stāstus es netiku redzējis palīdzot tēvam iznēsāt Svēto Vakarēdienu! Taču, arī mazs zēns būdams, atceros, ka nekad neuzskatīju kopā ar tēvu pavadīto laiku par zaudētu. Drīzāk man bija sajūta, ka arī es ņemu līdzdalību tēva kalpošanā, un tas Kristu man darīja vēl reālāku, kaut gan personīgi vēl nebiju Viņu sastapis.

Apmēram vienpadsmit gadu vecumā, kādā mājas lūgšanas sapulcē (toreiz šo grupu mēdza saukt „Pie Jūliņas”, Jūliņa bija vecāka gada gājuma svaidīta kundze, kura veselības dēļ sapulces nevarēja apmeklēt, taču laipni atvēra savas mājas durvis, kopīgām lūgšanām) es piedzīvoja Pestīšanu. Toreiz es fiziski sajutu Viņa klātbūtni un Viņa gaismā pēkšņi ieraudzīju sevi tik nejauku un nelabojamu grēcinieku. Kristus klātbūtne man neiedvesa bailes, kaut gan no Viņa staroja pilnīgs svētums. Neaprakstāms miers, mīlestība un līdzjūtība plūda no Glābēja. Lai gan neviens neko man neteica, Viņa klātbūtnē es skaidri zināju, ka tagad ir tas brīdis, kad jālūdz pestīšana. Mana lūgšana droši vien bija tāda pati kā miljoniem citu, kas teiktas šajā liktenīgajā brīdī, taču neviens man to nebija mācījis. Tā bija mana sirds lūgšana, cerību, izmisuma, atklāsmes un paļāvības lūgšana, kas ne mirkli nepieļāva varbūtību, ka mani varētu nesadzirdēt.

Atceros to sajūtu, kad toreiz, vēlu vakarā braucot uz mājām, es, vienpadsmit gadus vecs puisis, trolejbusā stāvot blakus saviem vecākiem, jutos, it kā manās krūtīs būtu ielikta cita sirds - tīra, mierīga, šķīsta. Un es lūdzu Dievu, lai to nekad nezaudētu un nesasmērētu.

Vēlāk saņēmu Svētā Gara kristību un sāku runāt mēlēs. Jo, lai gan mūsu draudzē par Svēto Garu runāja tikai Vasarsvētkos, no mutes mutē kristieši nodeva savu personīgo pieredzi par to, ka šis piedzīvojums ir nepieciešams katram kristietim.

Dzīvesstāsts
Mans dziedinātājs
Dienesta laiks
Kalpošanas sākums