Kādā ziemas rītā trīspadsmit gadu vecumā sajutos ļoti slikti. Tā nebija pirmā reize. Patiesībā tā jau bija ikdienišķa parādība, mainoties gadalaikiem. Protams, vecāki centās man palīdzēt, ar zālēm ārstējot kādu vīrusu vai gripu. Sākumā tas palīdzēja, taču slimība spītīgi neatkāpās. Pēc aktīvas trīs nedēļu sāpīgas un mokošas ārstēšanas ārsti vairs nesaprata kā palīdzēt. Mani nosūtīja uz slimnīcu. Izrādījās - reimatisms. Pēc trīs mēnešu ārstēšanās dažādās medicīniska rakstura iestādēs mani izrakstīja, taču jau pēc neilga laika slimības sekas lika par sevi manīt. Sirds mazspēja un saaugušo saistaudu iespaidā pat sāka krakšķēt manas locītavas. Ārstu risinājums bija profesionāls. Ar slimību jāsarod, katru sezonu profilaktiskās potes, ja ar to nepietiks - slimnīca. Tad paņēmis māti zem rokas, ārsts diplomātiski to paveda sāņus, lai tēvišķi pamācītu: „ Lai nu viņš cenšas mācīties ko vieglāku, jo strādnieks jau no viņa vairs nesanāks.” Bet...

Dievs domāja citādāk! Reiz ar ģimeni atkal bijām lūgšanas sapulcē, un, kā ierasts, šādas sapulces ievilkās ilgi. Man, trīspadsmit gadus vecam zēnam, to bija grūti izturēt. Es izgāju laukā, lai nedaudz izklaidētos. Lēkāju pa siena kaudzēm, apskrēju apkārt mājai. Nepagāja ilgs laiks, kad man kļuva ļoti slikti un, aukstiem sviedriem līstot, es atgriezos pie lūdzējiem pēc palīdzības.

Apkārtējie uzreiz pamanīja, ka man ir slikti un piedāvājās aizlūgt. Toreiz neviens nelūdza pēc dziedināšanas. Vienkārši sastājās man apkārt un lūdza. Nekādas īpašas sajūtas man nebija, tikai nomierinājos. Pēc aizlūgšanām kāda māsa teica, ka lūgšanas laikā redzējusi caurdurtu roku, kas no sirds noņēmusi čūsku (slimību).

Tā bija mana pirmā sastapšanās ar gara dāvanām, un pēdējā reize, kad man bija problēmas ar sirdi. „Ja nu Dēls jūs darīs brīvus, jūs patiesi būsit brīvi.” (Jņ 8:36p.)

Šodien, savos 45 gados, varu apliecināt, ka Dievs mani pilnīgi dziedinājis. Savā jaunībā aktīvi nodarbojos ar svarcelšanu, dienēju armijā. Šodien esmu sportisku aktivitāšu un dzīves veida piekritējs, arī tādu, ko citi uzskata par riskantām. Pāris reizes nedēļā, es neiztieku bez tā, ka noskrienu vairākus kilometrus un mana sirds, „bez čūskas”, darbojas lieliski!

 

Dzīvesstāsts
Mana pestīšana
Dienesta laiks
Kalpošanas laiks



Pastāsti draugiem: