Mēs sēdējām studijas telpās. Starp mums bija 2 mikrofoni, daži vadi un daudz neatbildētu jautājumu. Viņš, nedaudz pieliecies, uzmanīgi mani vēroja, it kā gribēdams ieskatīties manā dvēselē. Varbūt, lai gūtu apstiprinājumu, ka esmu patiesa? Varbūt, lai izprastu Dievu, kristiešus un dzīvi...
Bez manis bija vēl daudzi, kas nāca uz interviju. Visi bija mūzikla „Gaismas ēnā” dalībnieki.


Kāds izskatās Dievs?

Sindija: Dievs ir tik liels, ka Viņu  noteikti nav iespējams ierāmēt bildē pie sienas. Dievs ir Persona. Viņš ir dzīvs Dievs.

Ingūna: Dievs ir gars. Neviens Dievu nav redzējis. Jēzus teica, ka svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic. Es Dievu pagaidām redzu ar sirdi un savu garu.

Agnese: Man nav stereotipu par Dievu. Teikšu atklāti - mana dzīve nav bijusi rožu dārzs, lai es filozofētu par to, kāds izskatās Dievs un kādos rāmjos Viņu ielikt. Savā dzīvē esmu jau „savārījusi tik daudz ziepju”, ka brīnos, ka Dievs vispār pievērsa man uzmanību. Cik lielai gan jābūt mīlestībai, lai mani mīlētu! Tāpēc man nav jautājumu, kāds ir Dievs. Tie brīnumi, kas notikuši manā dzīvē, liecina par Viņu vairāk kā vārdi.

Dace: Pirmā tikšanās ar Viņu? Man bija astma smagā formā. Mamma man piedāvāja tikties ar Viņu, lai es varētu tikt dziedināta. Es biju izvēles priekšā - ārstēties un staigāt ar baloniņiem vai iepazīties ar Dievu. Es izvēlējos pieņemt mammas ieteikumu, un divu nedēļu laikā astma man bija pazudusi. Es biju dziedināta. Pēc tam es sāku lasīt Bībeli, un man atnāca ļoti reāla sajūta, ka Kāds ir man blakus. Tā es iepazinos ar Dievu personīgi. 

 

Gita



Varbūt tava ticība ir maldi, kas var sabrukt kā kāršu namiņš?

Gita: Nav iespējams man atņemt to, ko esmu piedzīvojusi. Tā ir mana pārliecība. Es jūtu laimi savā sirdī, kad esmu kopā ar Viņu. Tā ir mana dzīve un mana atbildība. Ja kāds ļoti cenšas apgāzt to, kam es ticu, tad es iesaku, lai viņi pārbauda manis teikto un mēģina piedzīvot to, kas man ir, jo tur, kur ir viņi, es esmu bijusi jau ilgi, bet atnāc šeit, manā pusē, un tad atkal parunāsimes.


Vai tu nebaidies kļūdīties?

Līga: Kļūdīties ir cilvēcīgi. Tikai Dievs nekad nekļūdās. Ejot pa jebkuru citu ceļu, tu vari uzdot tieši šos jautājumus: „Kā tu zini, ka šis ceļš ir pareizākais? Varbūt tu kļūdies?”
Pusi savas dzīves esmu draudzē un pusi biju bez draudzes. Kuru no tām es vēlētos dzīvot? Neapšaubāmi es izvēlos otro - kopā ar Dievu. Dziļi sirdī man ir stingra pārliecība, ka es eju pareizi un daru pareizi.


Kāpēc tu esi draudzē „Prieka Vēsts”?

Gunita: Pirmkārt, jo varu šeit saņemt Dieva Vārdu. Man patīk veids, kā mūsu mācītāji, Vilnis un Līga, pasniedz Vārdu. Ne caur puķēm, bet tieši un konkrēti, kā man vajadzīgs.

Agnese: Tās ir manas mājas. Es mīlu šo draudzi. Tieši tāpat, kā mīlu savas mājas, kur ir mīļie cilvēki un lietas. Ir kaut kas, kas vienmēr sauc uz mājām. Kad man bija 4 gadi, ome mani atveda uz šo draudzi pirmo reizi, kad man palika 18, es pati izlēmu, ka šī būs mana draudze. 

Līga: Pirmkārt, šeit ir mana satikšanās vieta ar Dievu. Otrkārt, „Prieka Vēsts” ir progresīva draudze, kas attīstās dažādos virzienos. Es uzskatu, ka draudzei ir pozitīvi jāietekmē sabiedrība, un man ir svarīgi būt, kur Dievs darbojas. Dievs šeit darbojas, un līdz ar to arī es to varu darīt, jo esmu daļa no tās.

Arvils: Šajā draudzē ir cilvēki ar redzējumu un lieliem mērķiem, un es redzu, ka viņi tos arī veiksmīgi sasniedz. Tas iedrošina arī mani tiekties pēc lielām lietām.


Kā tas notika? Kā tu atnāci?

Gita: Pirms sešiem gadiem manā dzīvē bija posms, kad pirmo reizi mūžā piedzīvoju, cik ļoti cilvēks cilvēkam var nodarīt pāri. Toreiz nejauši uz ielas satiku jauniešus, kas man teica, ka Dievs mani mīl. Toreiz kaut kas notika manā sirdī, un es turpat Vecrīgā uz ielas lūdzu Dievu un piedzīvoju Viņu. Tai dienā no manas sirds novēlās liels akmens. Tas ir brīnums, ko nevaru izskaidrot, kas notiek, kad Dievs iejaucas cilvēka dzīvē. Pēc pāris nedēļām es atnācu uz šo draudzi un sapratu, ka cilvēka laime nav atkarīga tikai no citiem cilvēkiem.
 

Agnese

Kitija:  Es uzaugu kristīgā ģimenē, un, škiet, Dievu esmu sajutusi visu savu dzīvi. Taču līdz kādiem 15 gadiem es bijus augusi kā siltumnīcā –  kristīga vide, draugi, kristīga skola. Es nesaskāros ar narkotikām, alkoholu, cigaretēm. Tad daži no maniem draugiem  novērsās no Dieva un sāka iet citus ceļus. Man bija kārdinājums domāt, ka tā nepiedzīvotā daļa ir kas labāks par man zināmo, ka tur ir kas īpašs, kā man, esot kopā ar Dievu, nav. Taču pēc kāda laika es redzēju, kādi šie cilvēki kļuvuši. Viņi jutās tukši,  neapmierināti, kaut ko meklējoši. Viņiem nebija ne miera, ne piepildījuma. Viņi noteikti nebija kļuvuši  laimīgāki un apmierināti ar savu dzīvi. Bet, kad sirds apcietināta, atgriezties ir tik grūti. Sapratu, ka man ir jāizvēlas, ko es pati īsti gribu, un es zinu, kur un kā es jūtos piepildīta, ka šī ir tā vide, kur es gribu būt.

Gunita

Agnese: Kādu dienu tu saproti, ka savos 18 gados tu te esi uz zemes, bet kāda no tā  jēga? Vai vienīgais piepildījums un sūtība varētu būt „krutai čiksei”, kura cīnās ar savām bezgalīgām problēmām un kurai pat nav normālas ģimenes. Vienīgais, ko viņa prot, ir „lekties” citu priekšā...


Kad atnāci uz šo draudzi, tu sāki pilnībā citādi dzīvot? Vairs nelecies? Vairs neesi kruta čikse?

Agnese: Uzskatu, ka esmu moderna meitene, jo man patīk gan skaisti ģērbties, gan skaisti dzīvot. Taču es sāku mainīties. Es sapratu, ka pasaule negriežas tikai ap mani, un, ja man sāp, tad, lai sadziedētu savas brūces, man nav jādara pāri citiem. Agrāk es domāju: „Nu kam gan Diev svajadzīgs, es pati varēšu tikt galā ar visu? Taču ar savu sirdi galā es pati tikt nevarēju. Nonākot bedrē, tu pēkšņi saproti, ka viss ir tik zūdošs - šodien ir, bet rīt vairs nav. Vienīgais, ko tev neviens nekad nevar atņemt, ir attiecības ar Dievu. Un, ja tev nevar atņemt Dievu, tad līdz ar to arī visu pārējo, kas tiešām ir svarīgi – mieru, drošību, prieku, dzīves jēgu. Kas gan notiek ar cilvēku, kad viņam atņem pašu svarīgāko? Uz ko balstās dzīve?


Vai tev nav bijusi doma aiziet uz citu draudzi?
   
Ingūna: Atnākot uz „Prieka Vēsti”, es pirmo reizi dzīvē piedzīvoju Dieva klātbūtni. Pirms tam man likās, ka Dievs ir ļoti bargs un kristietība pelēka. Savā draudzē sapratu, ka Dievs ir citāds, ka man Viņš jāiepazīst. Sāku lasīt Bībeli, lūgt un daudz ko saprast.
Dieva Vārds mani uzrunā konkrētās dzīves situācijās.

Oskars: Salīdzināt draudzes, manuprāt, ir bērnišķīgi. Dodoties uz dievkalpojumu, es eju tikties ar Debesu Tēvu, gribu Viņu slavēt un pielūgt. Visa Kristus draudze ir kā viens organisms, kur katrs dara sev paredzēto darbu, tāpēc nebūtu pareizi salīdzināt.


Vai tev nav nācies saskarties ar cilvēkiem, kuri kaut kādu atšķirību dēļ jūs uzskata par sektu vai ko tamlīdzīgu?

Līga


 Kitija: Ja man ko tādu saka, es palūdzu, lai viņi paskatās skaidrojošo vārdnīcu, ko  nozīmē vārds „sekta”. Interesanti, ka cilvēki tā nebaidās no burvjiem, horoskopiem, pūšļotājiem un naidīgiem un agresīviem grupējumiem, kā viņi bīstas no kristiešiem, kuri mīl un no sirds grib kalpot dzīvajam Dievam, tikai atbilstoši 21.gadsimtam.

Līga: Mūsu draudze dara daudz laba. Mūsu mācītāji un kalpotāji ir normāli, mūsdienīgi domājoši cilvēki, kas tic Bībelei un kuriem sāp sirds par mūsu tautu un tās problēmām. Ja kādam tas nepatīk vai liekas nepieņemami, ir gudri skatīties uz augļiem – cilvēkiem, viņu dzīvēm, ģimenēm, attiecībām. Manuprāt, augļi ir labi.


Kā tevi uztver vienaudži?

Kitija: Nav viegli. Sevišķi, kad pārgāju uz vidusskolu. Biju nolēmusi pateikt, ka esmu kristiete pēc kāda laika, kad viņi būs mani iepazinuši. Taču gadījās situācija, ka jau pirmajā dienā bija jāpasaka, ka es tā nedarīšu, jo esmu kristiete, un man ir citi uzskati, savi principi. Mācību laikā es diezgan daudz tiku izsmieta, tomēr ne tik daudz savas draudzes dēļ. Mani vienaudži neizprata manu ticību Dievam, manas kristīgās dzīves principus.
Taču ar laiku, teiksim tā, arī mani sāka cienīt. Beidzot 12. klasi, man bija patīkami lasīt klases biedru rakstīto gada grāmatā. Viņi izteica cieņu maniem principiem, augstajiem standartiem un pat nosauca par „ eņgeli zemes virsū”. Jaunieši pat ir izteikuši atklātu izbrīnu, ka 21.gs vēl ir tādi nesabojāti, tīri cilvēki. Attieksme ir ļoti dažāda.
 

Oskars
Vai dialogs ar draugiem, kuri tic Dievam un tiem, kuri netic, ir atšķirīgs?

Agnese: Nē, jo tad jau sanāk, ka es spēlēju dubultu dzīvi. Viņi redz manu dzīvi tādu, kā tā ir. Redz, kam un kā es ticu. Viņi paši izdara savu izvēli. Visi mani nekristīgie draugi zina, ka es esmu kristiete un zina manu nostāju. Es esmu pieejama ikvienm, kuram ir interese uzzināt ko vairāk par Dievu. 


Kāpēc tev ir vajadzīgs Dievs?

Rihards: Viņš ir manas dzīves pamats. Lasot Bībeli, es varu atrast daudz piemēru, kam gribu līdzināties, ko gribu savā dzīvē sasniegt. Dievs piešķir manai dzīvei jēgu un dzīvību. Var jau dzīvot, kā melnbaltā grāmatā „Izkrāso pats”. Tur melnbaltā bilde ir dzīve bez Dieva. Taču Dievs šim zīmējumam piešķir krāsas. Mūsu dzīve kļūst daudz baudāmāka, nerunājot par mūžības jautājumiem.


Kā tas ir, kad tu atdod sevi Dievam?

Līga: Atdot sevi Dievam nozīmē atzīt Jēzu par savu Kungu un Glābēju. Tas nenozīmē atteikties no normālas dzīves. Tieši otrādi – tas nozīmē nožēlot un atstāt visu to, kas nesis ļaunumu tev vai citiem, un sākt dzīvot tā, kā cilvēks ir radīts – saskaņā ar mīlošā Dieva gribu. Neviens grēks cilvēkam neko labu neatnes, un vienīgi Jēzus spēj no tā atbrīvot.
Atdot sevi Dievam nozīmē sākt iet Viņa ceļus, kas cilvēkam ir paši labākie.
Tāpēc es lasu Bībeli, tāpēc es lūdzu Dievu un eju uz draudzi. Es gribu arvien labāk iepazīt To, kurš mani mīl, spēj palīdzēt un glābt tad, kad pati netieku galā.

Kitija


Vai starp tevi un Dievu nav  mācītājs? Vai jūs neuztverat visu vienādi?

Agnese: Tieši pretēji, viens ieguvums pie Dieva ir tas, ka es beidzot esmu atradusi savu identitāti. Tieši Viņā es pieaugu un kļūstu atšķirīga no citiem, tāda, kāda esmu tikai es. Taču, loģiski, ka ir jautājumi, par kuriem mums ir vienādi uzskati, jo mēs ticam vienam Dievam un lasām vienu Bībeli, kas mums veido konkrētus dzīves standartus un dod vadlīniju, kurā virzienā iet.

Ingūna: Bībele skaidri norāda, ka vienīgais starpnieks starp Dievu un cilvēkiem ir Jēzus Kristus, bet mācītājam šeit uz zemes ir uzticēta atbildība rūpēties par draudzi, tai izskaidrojot Dieva Vārdu. Zinu droši, ka neviens man nevar pilnībā pateikt, kas man būtu jādara, (jo cilvēks ir tikai cilvēks), bet mans Tēvs ir tas, kurš mani pazīst vislabāk, un tikai Viņš var vadīt manu dzīvi uz godību, jau tagad zinādams manu dzīves ceļu. Savukārt, mācītājs manā dzīvē ir lielisks ceļvedis, kurš mani paskubina turpināt iesākto ceļu.
 
Oskars: Mācītājs nav starp mani un Dievu. Vienīgais, kas var būt starp cilvēku un Dievu, ir grēks!

Ingūna

Dievs vienmēr ir meklējis un meklē sadraudzību ar ikvienu cilvēku personīgi. Tāpēc jau Viņš upurēja savu dēlu Jēzu Kristu, lai ikvienam cilvēkam būtu grēku piedošana un viņš pats varētu brīvi sarunāties ar Dievu.
Kaut ko mēs uztveram vienādi, kaut ko atšķirīgi, jo katrs cilvēks ir individualitāte ar savu unikālu uztveri un skatu uz dzīvi. Bez šaubām, mums ir jābūt vienotiem.


Bet, ja nu mācītājs kļūdās?

Ingūna: Mēs visi kādreiz kļūdāmies, un, protams, mācītājs nav izņēmums. Tāpēc arī Raksti saka, ka mums sludinātais Vārds pašiem ir jāpārbauda, vai tas saskan ar Evaņģēliju. Turklāt mani iedrošina apziņa, ka Svētais Gars man ikdien ir blakus kā brīnišķīgs Padomdevējs un Skolotājs, kurš man neļauj aiziet nepareizi. To es esmu piedzīvojusi neskaitāmas reizes.

( Bet, ja runājam par „Prieka Vēsts” mācītājiem Vilni un Līgu, tad viņi ir fantastiski un par kļūdām šeit nemaz nevaru runāt!)


Kāda ir „Prieka Vēsts” ” formula”?

Sindija

Arvils: Domāju, ka tā ir – katra cilvēka personīgās attiecības ar Dievu. Būt sadraudzībā ar Dievu, ticēt, lasīt Bībeli, iepazīt Dievu. Apmeklēt draudzi nevar būt bīstami, jo mēs, ļoti cenšamies balstīties Dieva Vārdā, un katra mācība vai ideja tiek pārbaudīta.

Ingūna: Pilna Evaņģēlija draudze, kuras augstākā autoritāte ir Dieva Vārds. „Prieka Vēsts” ir draudze ar misijas apziņu un konkrētu aicinājumu pasludināt skaidru Evaņģēlija Vēsti ticīgajiem un neticīgajiem, tos darot par Kristus sekotājiem, kuri mīl to Kungu ar visu savu sirdi.


Ja tev būtu zelta zivtiņas 3 vēlēšanās, ko tu lūgtu?

Rihards

Agnese: 3 lietas – gudrību, naudu un dievbijību. Gudrība ir dārgāka par zeltu un sudrabu. Zem tās slēpjas viss – attiecības ar cilvēkiem, iespēja veidot projektus, tālredzība. Naudu, lai es to visu spētu īstenot. Dievbijību, lai ne uz mirkli nekļūstu lepna, iedomājoties, ka esmu ko sasniegusi pati. 

Oskars: Patiesībā tai zelta zivtiņai ir mazs piedāvājums – tikai 3 vēlēšanās (smejas). Dievam ir nevis vēlēšanās, bet apsolījumi, ja nemaldos, kādi  33 000. Un tas viss mums pieder. Protams, ja mēs pie Viņa neejam kā uz lielveikalu – dod, dod, dod!
Bet šobrīd mani ļoti vilina vēlēšanās sadraudzēties ar Svēto Garu, iepazīt savu debesu Tēvu. Tas man ir uzdevums Nr.1.

Sindija: Nopietnam jautājumam nopietna atbilde, -  māju, mašīnu un suni, jo vīrs man ir, un bērni arī.

Dace: Man gribētos vairāk brīva laika, jo gribas izdarīt tik daudz, bet laika – tik maz.


Kas ir laime?

Kitija: Es esmu laimīga. Man nevajag daudz, lai es būtu laimīga. Jaunsudrabiņuš „Aijā” saka, ka laime ir tad, kad ir, un vairāk neko negribas. Iespējams. Bet man liekas, ka tu esi laimīgs tad, kad tu vēl kaut ko gribi. Nevar taču stāvēt uz vietas!

Dace

Gunita: Agrāk es ļoti bieži biju par kaut ko neapmierināta, meklēju ko tādu, kas beidzot mani darītu laimīgu. Viss mainījās, kad sāku veltīt laiku Bībelei un lūgšanām. Pirms tam biju tikai dzirdējusi, ka attiecības ar Dievu esot super, bet pati to nebiju piedzīvojusi.
Tagad saprotu, ko nozīmē būt dziļākās attiecībās ar Dievu, tāpēc nu es varu teikt – tā ir īsta laime.

Ingūna: Laime ir tas mirklis, kad tu saņem un dod mīlestību. Katrs cilvēks grib būt pieņemts, vajadzīgs, saprasts un mīlēts, taču, ja tu to pats nesaņem, tad kur lai ņem ko dot citiem. Šeit nepietiek ar humānu cilvēkmīlestību. 

Gita: Laime ir spēja priecāties, saredzēt sev apkārt visu labo un skaisto, neskatīties uz slikto.

Līga: Laime ir nenodzīvot šo dzīvi veltīgi. Laime ir apziņā, ka ar šo dzīvi nekas nebeidzas, un tu zini, ka tava nākotne ir drošās rokās.


Sindija: Laime ir dzīvot saskaņā ar sevi un Dievu.


DĀVIDS

Dāvids

Kāpēc tu esi „Prieka Vēstī”?

Dāvids: Es esmu uzaudzis šajā draudzē. Mani vecāki ir mācītāji šeit. Tā ir mana draudze. Kāpēc lai es te nebūtu?

Kādi ir „Prieka Vēsts” cilvēki?

Dāvids: Es varētu runāt par jauniešiem, jo ar viņiem man lielāks kontakts. Jaunieši ir atvērti, ļoti draudzīgi. Viņiem patīk kopā pavadīt laiku. Ja tu esi jauniņais, tad vienmēr būs kāds, kas tevi labprāt ievedīs draudzē.Es nevaru iedomāties, ka draudzē varētu justies slikti.

Kamdēļ tā ir, ka ne visi ir kristieši, ka ne visiem tas ir pieņemami?

Dāvids: Nav viņu laiks vēl pienācis. Viņi dzīvo savu dzīvi no pirmdienas līdz svētdienai. Vienā stilā. Būtībā nekādas dažādības tur nav. Un palēnām jau izsīkst tas, ko pasaule var piedāvāt. Tad pienāk tā krīze. Daudzas liecības bijušas - kad cilvēkam visgrūtāk, viņš beidzot atnāk pie Dieva.

Tas nav tāds cilvēka paša vājums? Kad nav vairs kur sprukt, tad meklē Dievu.

Dāvids: Nē, cilvēka vājums ir tas, ka viņš grib visu laiku paļauties uz sevi. Tev ir problēma, ar ko tu karo, cik vien spēj.

Vai tu piekrīti, ka dzīve ir viens liels teātris? Mēs arī tagad spēlējam.

Dāvids: Es nedomāju, ka visu laiku spēlējam. Bet, ja dzīve ir teātris un mēs aktieri, tad mēs paši izvēlamies savas lomas. Bet Dievs nav režisors, Viņš ir mūsu Tēvs.

Kas tu esi? Ko tu pats sevī vari saskatīt?

Dāvids: Kad es kaut ko gribu, es daru visu, lai to sasniegtu. Esmu mērķtiecīgs. Nav jau tā, ka visu laiku kaut kas iepatīkas, bet, ja tas ir noticis, tad es 80 % gadījumu to panāku.

Kā tev tas izdodas?

Dāvids: Svarīgs ir raksturs. Bet svarīgāka ir Dieva roka pār manu dzīvi, kad viss, ko es daru saskaņā ar Viņa gribu, man izdodas.


Dievu jebkurā vecumā var pieņemt?

Dāvids: Jā. Nekad nav par vēlu.

Vai nav negodīgi, ka kāds būs visu savu dzīvi nogrēkojis, beigās piesauks Dievu un vienalga tiks debesīs?

Dāvids: Un tu uzskati, ka tā dzīve ir labāka, ko tu šādi nodzīvo? Ka tu esi ieguvējs?

Es domāju, daudzi tā uzskata. Tāpat kā skolā. Tu nemācies visu gadu, esi apnicis skolotājam, bet nāk eksāmens, tu sarauj un atkal ir labi. Un esi vienā plauktiņā ar tiem, kas mācījušies.

Dāvids: Bet zināšanas jau tu tādā veidā nedabū. Tu kaut kā izšļūc, bet galvā nekas nav palicis. Un, cik es zinu, par to, kā tu esi dzīvojis uz zemes, tu saņemsi algu debesīs. Pie tam tie nav tikai vārdi. Tam ir jānāk no sirds.. Kad tu esi sapratis, ka esi kļūdījies un atzīsti savu vainu, tu lūdz piedošanu par to, ko esi darījis. Un tu lūdz, lai debesu Tēvs tevi pieņem.

Vienalga – galvenais, ka neesi ellē.

Dāvids: Jebkurā mirklī tu vari pazust no šīs zemes. Tava dzīve var pēkšņi beigties, bet tu varbūt būsi ierēķinājis pēc diviem gadiem lūgšanu izteikt un aiziet uz debesīm. Pat, ja biji nolēmis no sirds teikt. Kas tad ir? Tad tev viss iet gar degunu. Visi tavi plāni, visa plānošana.

(smejas) Tu mani iedzini vienos vārtos. Ja trīs tavas vēlēšanās piepildītos, kādas tās būtu?

Dāvids: Gribētu nodrošināt savai ģimenei un sev labu dzīvi. Lai man pašam ir laba ģimene. Skaista māja, balts žodziņš ap to, nu tā.. (smejas) Trešā vēlēšanās būtu vēl kādas simts vēlēšanās. Un tad jau varētu arī tās vēlēšanās dalīt apkārt.
Vai tu gribētu lūgt arī gudrību?

Dāvids: Nē, es nedomāju, ka es prasītu to, ko Dievs man jau ir devis. Katrs cilvēks kā personība ir radīts tāds, kādam viņam vajadzēja būt. Tātad esmu tik gudrs, cik man vajadzēja būt. Bet es varu sevi attīstīt.

Kas tev dzīvē ir svarīgākais?

Dāvids: Pirmajā vietā Dievs. Tad ģimene. No tām lietām, kas ir uz zemes, ģimene man ir vissvarīgākā.


VINETA

Dievs – „Prieka Vēsts” – Tu. Kāpēc tu esi tieši šeit? Kāpēc tas ir labākais tev?

Vineta

Vineta: Es atnācu uz Prieka Vēsti un sajutu, ka šī ir tā vieta un vide, kas mani atbalsta un palīdz mācīties. Ir dažādi izaicinājumi un aktivitātes. Un pats svarīgākais ir tas, ka ar šo draudzi, ar šiem cilvēkiem man ir kopīgi nākotnes sapņi. Man ir konkrēti mērķi, ko es gribu sasniegt.

Nosauc kaut vienu mērķi, kas ir gan tavs, gan „Prieka Vēsts” mērķis?

Vineta: „Prieka Vēsts” ir draudze, kas ļoti aktīvi evanģelizē. Tas ir arī mans personīgais aicinājums. Evanģelizējot, es varu sevi realizēt tieši šeit.
 
Varbūt tu kaut kur citur, ne tikai „Prieka Vēstī”, varētu attīstīt spējas un talantus?

Vineta: Noteikti ir vietas, kur es varētu mācīties dziedāt. Tomēr man pats svarīgākais ir iemesls, kamdēļ es to daru. Es te neesmu vienkārši tāpat, lai padziedātu. Es šeit esmu tādēļ, ka mīlu Dievu. Un es mīlu arī cilvēkus. Es gribu aiznest vēsti par Dievu cilvēkiem.

Vai tu esi redzējusi Dievu? Kāds Viņš izskatās?

Vineta: Zini, gandrīz gribētu teikt, ka jā. Man nav jāredz Viņš kā persona, kā cilvēks vai miesa. Es redzu Viņa darbus un Viņa mīlestību sev visapkārt.

Kas tu esi?

Vineta: Ja atklāti, es par šo tēmu vēl joprojām filozofēju. Varu teikt – esmu ticīgā.
Es ticu Dievam, un tikai tāpēc ticu cilvēkiem, mīlestībai, uzticībai, cītīgam darbam, godīgumam, draudzībai, lieliem sapņiem, laimei, atmodai...

Vai, tavuprāt, tavas attiecības ar Dievu ir dialogs vai monologs?

Vineta: Viennozīmīgi dialogs. Kā jebkuras attiecības. Bībele ir Dieva vēstule man personīgi. Es to uztveru kā ceļu satiksmes noteikumus laimīgai, jēgpilnai, mērķtiecīgai dzīvei. Tas gan nenozīmē, ka man nekad dzīvē nebūs avārijas situāciju.
Bet visforšākais, starp citu, ir lūgšana. Lūgšanā es jūtos līdzīgi kā bērniņš mammai vēderā. Tās ir visdārgākās reizes, kad es sajūtu, kas ir Dieva sirdī. Viņš konkrēti dod man arī norādījumus. Tad Viņš ieliek jaunus sapņus sirdī.

Iedomājies situāciju - vienu dienu tu pamosties, un viss, ko tu man stāstīji, tev liekas mazsvarīgs.

Vineta: Es nevaru iedomāties. Tas īstenībā ir neiespējami. Vai tu vari iedomāties, ka tu kādu rītu pamosties un vairs nemīli savu bērnu? Pat tajos brīžos, kad es emocionāli neizjūtu to mīlestību tik spēcīgi, līdzko es atceros, no kurienes es esmu iznākusi un kur esmu tagad, sirds vienkārši piepildās ar pateicību. To nevar aizmirst. Tas nevar kļūt vienā mirklī mazsvarīgi.

Ja nav noslēpums, no kurienes tu esi iznākusi?

Vineta: Tas ir ļoti garš stāsts. Es Dievam atdevu savu sirdi tikai tad, kad man vairs nebija pilnīgi nekā.
Milzīgo parādu dēļ mani lika ārā no dzīvokļa. Es biju tikko dabūjusi jaunu darbu, un man bija svarīgi palikt dzīvot Rīgā, bet man nebija, kur iet. Ja nu vienīgi pie draugiem, no kuriem es jau biju daudz naudas aizņēmusies, lai izdzīvotu. Tomēr vislielākās sirdssāpes man sagādāja nesenā šķiršanās ar draugu, kuru es ļoti mīlēju. Tas ļoti sāpēja. Jau ilgāku laiku es lielos daudzumos biju sākusi lietot alkoholu, var teikt, bez apstājas. Kādas divas nedēļas viena „vārījos” tajā murgā. Nezināju ne rītu, ne vakaru.

Šajā situācijā pie manis atbrauca draugi, kuri arī bija man finansiāli palīdzējuši un daudz liecinājuši par Dievu, un teica, ka man jāizdara izvēle, jo viņi vairs palīdzēt nevar. Es pieritu un viņi ataicināja mācītāju, ar kuru mēs ļoti sirsnīgi izrunājāmies par to, ko tad es tagad izdarīšu, ja es nožēlošu grēkus un uzticēšu savu dzīvi Dievam.

Pēc tam, kad izteicu lūgšanu, es aizmigu. Pamodos tikai otrā rītā ar fantastisku viegluma sajūtu. Man likās, ka ne vienkārši akmens novelts no sirds, bet nošķūrēts pamatīgs betona gabals.
Es nespēju saprast, kāpēc es neraudu kā pierasts, jo ārēji it kā nekas nebija mainījies. Līdz tam es vienkārši nepārtraukti raudāju.
Tajā brīdī man piezvanīja kāds pazīstams cilvēks, kurš piedāvāja man istabu savā dzīvoklī. Tiklīdz es iegāju šajā dzīvoklī, pār mani nonāca fantastisks miers un apziņa, ka tagad viss būs kārtībā. Ka Dievs ir ar mani.. Tie cilvēki bija patiesi kristieši. Viņi bija ļoti nesavtīgi un daudz kalpoja man. Es uzdevu vienkārši vājprātīgus jautājumus. Vēlāk viņi atzina, ka neviens tik muļķīgus un „piekasīgus” jautājumus nebija uzdevis.
Pēc apmēram 3-4 mēnešiem, lai cik tas savādi neliktos, es biju ārā gan no finansiālās bedres, gan arī no emocionālās. Un to izdarīja Dievs.
 
Kas ir laime?
 
Vineta: Laimes ir dažādas, vai ne? Viena laime varētu būt mierā, saskaņā, harmonijā. Kāda cita laime var būt pilnīgi pretēja - kad tu esi skrējis uz mērķi, esi cīnījies un atdevis visus spēkus, līdz finišam ticis un varbūt nespēkā nokritis, bet zini, ka esi laimīgs. Cita laime var būt vienkārši skaistā dziesmā.
Ja mīlestība ir attieksme, tad laimi es varētu raksturot kā spēju. Spēju pateikties Dievam par mazām lietām, lielām lietām, par mirkli. Izbaudīt mirkli.



ĒRIKS

Kāpēc tu esi „Prieka Vēstī”?

Ēriks

Ēriks: Šī ir draudze, kurā es kā kristietis ar 5 gadu pieredzi ienācu un sajutos garīgi “paēdis”. Tieši šajā draudzē es beidzot dzirdēju atbildes uz vissvarīgākajiem jautājumiem, kādi man bija kā kristietim, vīram un tēvam, uz kuriem neviens iepriekš nebija spējis atbildēt. Tie bija visai sāpīgie jautājumi par finansiālo labklājību un Dieva ieinteresētību Savu bērnu dziedināšanā. Biju dzirdējis tikai “relatīvisma teoriju” par šīm lietām, taču tā man likās vēl sliktāka par absolūtu bezcerību. Es jutos tā, it kā es stāvētu pie ļoti lielas viduslaiku pilsētas ar smagiem, divdaļīgiem vārtiem, kas aizvērti manā priekšā. 
Tā es vienu reizi uzdrošinājos un atnācu uz „Prieka Vēsts” dievkalpojumu. Jau dievkalpojuma sākumā, slavēšanas laikā, aiztaisot acis un dziedot dziesmas līdzi, es ieraudzīju, ka tie vārti man acu priekšā veras vaļā.
Būtībā tā bija tāda konkrēta diena, kad es atnācu un izlēmu te palikt.

Tu izlēmi palikt dēļ tiem eksistenciāliem jautājumiem?

Ēriks: Īstenībā tās pirmās sajūtas dēļ, kura man radās iekšēji. Es nevaru pateikt, vai tas bija galvā vai sirdī, bet sajūta bija tāda, ka te ir jāuzkavējas.
Laika gaitā, nākot no dievkalpojuma uz dievkalpojumu, es dzirdēju ļoti atklātas uzrunas par jautājumiem, kuros man bija lielās jautājuma zīmes. Un pusgada, gada laikā es pamanīju izmaiņas un arī piedzīvoju tās savā dzīvē.
 
Tu minēji divas lietas – sirdi un galvu. Tās ir zināšanas un emocijas. Kura, tavuprāt, ir svarīgāka?
 
Ēriks: Kā to ņem. Es varbūt vairāk balstos uz prātu par lietām, kuras Dievs ir apsolījis. Lai kādas būtu problēmas, es zinu, ka es esmu jau piedzīvojis uzvaras šādos pašos apstākļos, un Dievs ir bijis uzticams. Tās lietas es ņemu ar prātu. Lai kā izskatītos, lai kādas vētras – viss ir pārejošs.

Kuras lietas tu ņem ar sirdi?

Ēriks: (smejas) Tas ir ļoti labs jautājums. Ar sirdi laikam ir tā mīlestība un pateicība Dievam. Savos 14 – 15 gados, kad es biju pusaudzis, es ne pēc kā netiecos, ne uz ko negāju, līdz ar to es nekur arī nenonāktu. Bet tas bija vecums, kad Dievs mani uzrunāja. Atnāca konkrēts cilvēks mūsu ģimenē, stāstīja par Dievu, un mēs to pieņēmām. Tas atrisināja daudz ko.
Kad es nebiju nekas, Dievs ienāca manā sirdī un izmainīja. Padarīja mani par kaut ko. Ja tā nebūtu noticis, nezinu, kur es būtu šodien. Tas ir vissvarīgākais, par ko esmu pateicīgs.

Kas liecina par to, ka tu tagad esi kaut kas?

Ēriks: Tā varētu būt pārliecība par savu vērtību. Par to, ka es varu kaut ko reāli izdarīt, sasniegt un kādam kaut ko dot. Ir pārliecība, ja es kaut ko uzņemšos, tad es to arī izdarīšu. Tādas pārliecības man pirms tam nebija. Cik es sevi apzinājos, man bija skaidrs, ka man neko negribas. Es biju slinks kā maiss. Ja kaut kas bija pārāk grūts, tad es to nemaz nesāku. Šodien es to mēru pavisam citās kategorijās. Ja man pietrūks kaut kā, es to dabūšu, es to sasniegšu.

Kas tu esi? Katram ir kāda sūtība šajā pasaulē. Kas ir tava sūtība?

Ēriks: Man laikam nav tādu domu, kas ir mana sūtība. Es drīzāk cenšos pēc iespējas vairāk sevi realizēt, kur vien pēc manis ir vajadzība. Varbūt šādā veidā es veidoju savu likteni, nevis mēģinu to noskaidrot.
Man ir ļoti svarīgi mani bērni, mana ģimene. Vēlos, lai mani bērni aizietu tālāk par mani. Es pielieku visas pūles, lai atbalstītu viņus. Lai viņi zinātu atšķirt pelavas no graudiem, labu no slikta, pareizu no nepareiza. Es vēlos iedot saviem bērniem to, ko man neiedeva mans tēvs. Iemācīt viņiem viņu dzīves ceļu jau tagad, lai tad, kad viņi vairs nedzīvos manā mājā, es varētu būt drošs, ka viņi zina, ko dara un prot par to atbildēt.

Kas ir tava laimes formula?

Ēriks: Es varbūt varētu līdzībā pateikt. Iedomājies, ka tu esi ļoti, ļoti dziļi ievilkts zem ūdens, un tev sāk trūkt elpas. Tev ir iespēja celties uz augšu un ķepuroties, un tu to arī dari. Un, kad pēdējiem spēkiem, gandrīz vai bezsamaņā, tu iznirsti virs ūdens, tu vari ievilkt elpu. Manuprāt, tas ir kaut kas tuvu tam, ka tiešām vari teikt, ka esi laimīgs.



LĪGA LASE

Līga

Kāpēc tu esi draudzē „Prieka Vēsts”?

Līga: Tāpēc, ka šajā draudzē sastapos ar Dievu. Viņš nav tikai starp zvaigznēm, tālu projām, bet Viņš ir šeit, man līdzās. Un mani ļoti mīl.

Tev sākumā likās, ka Dievs ir kaut kur starp zvaigznēm?

Līga: Man likās, ka Viņš ir kaut kur ļoti, ļoti tālu, ka Bībele ir vēstures grāmata, un tas viss nav domāts man. Kad es piedzīvoju Dieva mīlestību, tad tā aizpildīja tukšumu, kas manī bija.


Kāds Viņš izskatās? Kādā formā tu Viņu piedzīvoji?

Līga: Tas ir tas pats jautājums, vai var redzēt mīlestību. To var sajust ar sirdi, bet nevar ar acīm ieraudzīt.
Mans Dievs, ko es pazīstu, ir mans Tēvs un mans labākais Draugs, kas man vienmēr ir līdzās. Viņu var mēģināt uzzīmēt, par Viņu var rakstīt dziesmas, Viņam var veltīt dejas, bet pilnībā Dieva mīlestību un Viņu pašu parādīt – es nezinu, vai tas ir iespējams.

Kādu tu Viņu zīmētu?

Līga: Ja tu atver acis un paskaties uz pasauli, Dievs ir visā. Dieva pieskāriens ir redzams ziedā, taurenī, katrā dzīvā radībā. Dievs ir mums visapkārt. Ja es zīmētu Dievu, tas būtu kaut kas ļoti skaists.

Kāpēc tieši „Prieka Vēsts”?

Līga: Kad es atnācu uz draudzi, no cilvēkiem, ko satiku, plūda ārā tāds prieks, kas mani pārsteidza. Paskatoties viņiem acīs, varēja redzēt, ka viņi ir laimīgi.
Vairs nevaru pateikt, par ko dievkalpojumā runāja, bet man likās, ka kāds ir ieskatījies manā sirdī. Un vēl joprojām Dievs turpina mani uzrunāt.

Ja tava vēlēšanās piepildītos – kāda tā būtu?
 
Līga: Es gribu būt tik tuvu Dievam, ka varu dzirdēt Viņa sirdspukstus un spēt to uzrakstīt. Un uzrakstīt to tā, ka tas izmaina cilvēku dzīves. Lai tad, kad viņi to lasa, tie nav tikai rakstīti vārdi vai sasmērēts papīrs, bet tas ir daudz kas vairāk. Un tas nenāktu no manis, bet no Dieva.

Par ko tu rakstītu?

Līga: Es esmu studējusi literatūru, un paši literatūras pirmsākumi, tēlainās izteiksmes līdzekļi, ir saistīti ar Bībeli. Latviešu literatūrā to var pavisam droši apgalvot. Arī pasaules literatūrā. Es esmu izlasījusi veselu kaudzi grāmatu, un daudzas ir par salauztu sirdi, izjukušām attiecībām. Man liekas diezgan paradoksāli, ka tiek godā celts tas, ko radījis cilvēks narkotiku reibumā vai dzērumā. Protams, uz to var skatīties kā uz cilvēka iekšējo kliedzienu pēc palīdzības, bet to likt par standartu visai mākslai...
Es ticu, ka Dievs ir radošs Dievs, un Viņš var dot savus talantus un veidus, lai radītu tādus darbus, kas ienes jaunu līmeni literatūrā – īpaši kristīgajā literatūrā. Es ticu tam, ka Dievam ir savas idejas un veidi, kā to izdarīt. Jauns žanrs, jauns veids, kā par to visu runāt.

Man ir radusies sajūta, ka tagad tāds konservu bundžu laiks. Datoru laiks. Visi skrien. Kāpēc Dievs ir radījis šādu laiku? Vai cilvēks pats to radījis? Nav tas pamatīgums kā, piemēram, Rembrantam. Viss ir kaut kur izčākstējis.
 
Līga: Visi atklājumi nāk no Dieva, Viņš dod gudrību. Katrs atklājums ir nesis savas pozitīvās un savas negatīvās iezīmes. Tas jāizmanto ar apdomu. Piemēram, visa komunikācija, telefoni, internets utt. – no vienas puses, tas var nest lielu ļaunumu, no otras puses, tas dod iespēju ātrākā un efektīvākā veidā pasludināt evaņģēliju.
Jā, šis ir tāds laikmets, kad laiks pazūd, tas iztek kā smiltis starp pirkstiem. Tieši tāpēc ir svarīgi zināt, kas tu esi, kamdēļ tu esi un ko tu gribi savā dzīvē izdarīt. Ja tev ir stingrs mērķis un tu esi kopā ar Dievu, tad tu to vari izdarīt un sasniegt.

Manuprāt, šobrīd modernās tehnoloģijas rada vairāk ļaunumu nekā labumu.

Līga: Kāds gudrs cilvēks ir teicis, ka dzīve ir nevis nejaušu notikumu virkne, bet mūsu izvēļu virkne. Dievs ir radījis cilvēku kā personību ar brīvu izvēli. Cilvēks var izvēlēties, kā sasniegumus izmantot. Piemēram, televizors. Tu vari pie tā nosēdēt visu dienu un skatīties, kā varoņi izdzīvo savas dzīves, bet savu dzīvi tu nedzīvo.
Tajā pašā laikā tu vari radīt ļoti spēcīgus, mākslinieciski augstvērtīgus darbus, filmas, koncertus, visu pārējo, ko noskatoties, cilvēka dzīve var tikt izmainīta.

Vai tu lūgtu zelta zivtiņai gudrību?

Līga: Gudrība nāk no Dieva. Gudrību nevar iegūt. Tā bija mana atziņa, kad es saņēmu pirmo diplomu. Manās rokās bija papīra gabals, un man tas arī likās kā nieka papīra gabals. Četrus gadus es biju mācījusies un darījusi visu, lai to iegūtu, bet tajā brīdī es sapratu, ka tā nav gudrība. Tās ir teorētiskas zināšanas. Bet tas, ko varētu saukt par gudrību, ir sirds gudrība, un to var iegūt tikai no Dieva.
Katru reizi, kad es nonāku savas dzīves krustcelēs, es varu pacelt acis augšup un lūgt Dievam padomu. Brīnumainākais ir tas, kā esmu gājusi cauri dažādām dzīves situācijām. No malas raugoties, tas ir neloģiski, kā esmu izvēlējusies rīkoties, bet paiet laiks un tas ir bijis pats labākais, ko es varēju tajā brīdī izdarīt.
Gudrība sākas ar bijību Dieva priekšā. Kristietis nebūt nav būt mīksts, bez rakstura, bez mugurkaula. Patiesībā dzīvot ar Dievu ir tik ekstremāli: tev jābūt stingram raksturam, lai varētu pieņemt arī tādus lēmumus, kas ir pretēji katrai loģikai.


Pastāsti draugiem: