1 Tad Ījabs atbildēja un sacīja:
2 "Tamlīdzīgu runu es jau esmu dzirdējis, jūs visi esat man ļauni un nožēlojami mierinātāji!
3 Vai tukšām runām nu ir pienācis gals, vai kaut kas tevi tirda, ka tev vēl jārunā?
4 Es arī runātu līdzīgi jums, ja vien jūsu dvēseles būtu manas dvēseles vietā; es pret jums virpinātu vārdus un šūpotu savu galvu pār jums.
5 Es jūs stiprinātu ar savu muti, un es jūs iepriecinātu ar savu lūpu līdzjūtību!
6 Manas sāpes nerimst, kad es runāju, un, kad es klusēju, vai tad tās nostājas?
7 Bet tagad Viņš mani ir līdz pagurumam izmocījis ar slimību, un Tu esi izputinājis visu manu iedzīvi un visu manu tuvāko draugu pulku.
8 Tu mani sagrābi, un šim apstāklim jābūt pret mani par liecinieku. Mans slimīgums un mana atstātība tieši uzstājas pret mani un man tieši sejā izsaka savu apsūdzību.
9 Viņa dusmas mani saplosījušas un padarījušas mani nīstamu, tās man rāda savus zobus; kā mans pretinieks Viņš met ar Savām acīm bultas uz mani.
10 Platām mutēm viņi mani izsmej, nievās tie man sit pa maniem vaigiem; tie visi arvien sapulcējas atkal vienkopus pret mani.
11 Tā Dievs mani izdevis neliešu pulkam, un Viņš mani iegrūž bezdievīgo rokās.
12 Es savu dzīvi pavadīju laimē, bet Viņš mani izbiedēja un salauza, Viņš mani sagrāba pie mana skausta, notrieca pie zemes un lika man atkal piecelties; Viņš mani ir izlicis par tēmēkli savām šautrām.
13 Viņa bultas švirkst man visapkārt, Viņš urbj šķēpus manās nierēs un nemaz nežēlo, Viņš izlej zemē manas sirds asinis, Viņš izkrata man no manām iekšām manu žulti.
14 Viņš manī rada vainu pēc vainas, gabalu gabalos Viņš mani salauž, Viņš man uzbrūk kā varonīgs karavīrs.
15 Es savai ādai pāri pārvilku maisu, savu spēka ragu es iedūru pīšļos.
16 Mans vaigs ir sarkans kļuvis no manām raudām, un pār maniem acu plakstiem guļ nāves ēnas,
17 kaut gan viltību neesmu nekad rokā ņēmis, un mana lūgsna ir nevainojami šķīsta.
18 Ak, zeme, neapsedz manas asinis, un lai itin nekad neapklust manas vaimanas!
19 Un kaut tā, tad tomēr debesīs jau mīt viens mans liecinieks, un visaugstākā vietā man ir galvinieks.
20 Kaut vai tieši mani draugi ir tie, kas mani izzobo, tad tomēr uz Dievu vien es paceļu savas asaru pilnās acis,
21 lai Viņš mirstīgajam piešķirtu taisnību nesaskaņās ar Dievu un lai Viņš izšķirtu nesaskaņas starp cilvēku un viņa draugu.
22 Vairs jau paies tikai nedaudzi gadi, un es aiziešu pa teku, no kuras es vairs atpakaļ neatgriezīšos.