Es esmu no Siguldas. Daudzi saka, ka tie ir lauki, bet es vairāk teiktu, ka tā ir pilsēta. Man patīk darboties ar bērniem. Kādreiz es ļoti daudz pieskatīju mazus bērnus. Mans hobijs ziemā ir kalnu slāpošana un snovošana. Man ļoti patīk arī dejot. Man ir viena bioloģiskā māsa, un no tēta puses vēl divi brāļi un viena vecāka māsa. Es esmu jaunākā ģimenē.

‍

Ilgu laiku man bija pašnāvnieciskas domas. Likās, ka dzīvei nav jēgas un mērķa. Es dzīvoju ar tādu YOLO (You only live once) apziņu. Sākās grūtības skolā, jo saskāros ar bulijošanu. Piedzīvoju morālu un mentālu aizskaršanu, bija arī fiziskas aizskaršanas gadījumi. Likās, ka esmu nevērtīga. Tas sāka mani nospiest. Bija arī kaut kādas sajūtas, ka man ir fake (viltus) draudzības, ka mani draugi man aiz muguras saka pilnīgi kaut ko citu.

‍

Tas viss sākās pusaudžu vecumposmā. Kamēr tu esi maziņš, tev īsti nav par ko bēdāties un gruzīties. Kad tu sāc mācīties, tev ir jauna vide, jauna skola. Tur sākas visas tās lietas - kaut kādas apsaukāšanas, bulijošanas un kaut kādi pāridarījumi.

‍

Man tas visvairāk bija par izskatu, par svara jautājumu. Mani ļoti bieži par to apsaukāja. Tas, protams, ļoti sāpēja, jo tu īsti nevari neko izmainīt tur. Neskaitot to, ka tu kaut ko sporto vai dari. Tā man bija gandrīz kā slimība, kad es pēc iespējas vairāk to darīju, lai kaut kas mainītos manā ķermenī, lai izpatiktu cilvēkiem, bet tāpat tas nemainījās...

‍

Man šķiet, ka katrā klasē ir kāds, kurš saskaras ar apcelšanu. Un es teiktu, ka visus tos deviņus gadus skolā, es biju tā, kuru apcēla. Es sāku vilkt maskas. Skolā es par to pasmējos un centos tēlot, izlikties, ka viss ir kārtībā, un ka nekas nav tā kā noticis. Es pasmējos līdzi un uztvēru to kā joku, bet, protams, tu dzirdi tos vārdus, un tas tevi ietekmē. Bet mājās es par to nedalījos. Es to pārdzīvoju pati pie sevis, raudāju tualetē, vannā... Bija draugi, kuri to zināja. Viņi tā kā centās palīdzēt un runāt ar mani, un tā kā stiprināt.

‍

Kādā brīdī tu jau tā kā sāc slimi uz to skatīties. Man, piemēram, bija tā, ka es gāju dejošanā, kas bija trīsreiz nedēļā, treniņi katru dienu, un tad vēl mājās sāku papildus sportot, kas jau ir pārslodze un deva vēl sliktāku efektu.

‍

Es sapazinos ar nepareizo kompāniju. Jau 12 gadu vecumā biju pamēģinājusi cigaretes, alkoholu un tādas lietas. Tas ļoti daudz deva to maskēšanos, jo katru piektdienas vakaru un brīvdienas mēs ar draugiem tikām pie alkohola, un mums bija iedzeršanas. Tas deva to vieglo reiboņa sajūtu un uz brīdi tu aizmirsti visas problēmas un sāpes.

‍

Otra lieta bija graizīšanās. Tajā mirklī, kad tu fiziski sev kaut ko izdari, tu domā par tām fiziskajām sāpēm, nevis par mentālajām. Un tas, protams, palīdz tikai mazu mirkli.

‍

Bija vairākas situācijas, kas man deva tādu sajūtu, ka es varu neizdzīvot. Bija tā sajūta, ka visu laiku kāds pasargā, jo tās situācijas nav viena vai divas, bet tās ir vairākas - vairākas autoavārijas, aizmigšana vannā, slēpošanas traumas... bija reizes, kad atrašanās alkohola reibumā varēja beigties ar nelabu galu. Vairākas reizes bija tā sajūta, ka mana dzīve varēja tur beigties, bet es tomēr izdzīvoju. Tas man likās ļoti aizdomīgi, kā tā var būt, ka ir bijušas tik daudz situācijas, bet tu joprojām esi šeit.

‍

Tad man nāca tas mazais jautājums galvā: ''Vai tiešām tu domā, ka tavai dzīvei nav jēga?'' Tad man bija tā mazā sajūtiņa, ka tiešām ir kāds, kas par mani rūpējas, un ir kāds, kurš grib, lai es dzīvoju, un grib man dot jēgu un vēl sapņus, un mērķus.

‍

Es neko citu nesapratu, nesajutu, bet es ticu, ka arī Dievs zināja, kuru pie manis ir jāsūta. Un tad viņš sūtīja man klasesbiedreni, kura pēc kaut kāda laika jau dalīja evaņģēliju man. Un es biju pārsteigta, ka mani tas interesē, un ka es gribu vairāk un vēl vairāk.

‍

Viņa mani uzaicināja uz ''Atmodas Vakaru'' draudzē. Bija tādas dīvainas sajūtas, jo man ļoti gribējās braukt, bet ar baznīcu man neasociējās nekas labs. Likās, ka tur ir tās aukstās, neforšās telpas, ilgās lūgšanas un panti, kas jāatceras no galvas. Tomēr mana vēlēšanās aizbraukt bija stiprāka par maniem stereotipiem. Bija sajūta, ka mani kāds velk uz turieni, ka man tur ir jābūt.

‍

Bija, protams, arī kaut kāda baiļu sajūta, jo somā man bija līdzi arī visas tās pasaulīgās lietas, kā veips laikam. Un tad arī tu nāc un tev ir sajūta: ''Nu, bāc, kā būs? Vai man tur nepārbaudīs somu?'' Nu, ka tu reāli satraucies par kaut kādām lietām.

‍

Un, protams, visas tās divas stundas es noraudāju, jo daudzas dziesmas runāja uz mani, un tā kā lika atcerēties pagātni, lika atcerēties tās lietas, ko es daru, ar ko es cīnos. Bet tajā pašā laikā, lai arī cik ļoti es visu gandrīz vai noraudāju, man bija tāds miers un sajūta, ka šeit mani pieņem, ka šeit mani mīl un, ka šeit tev nesaka: ''Fui, kāda tu esi!'' Vai tos sliktos vārdus, bet šeit pienāk un samīļo tevi, pasaka ''Čau!'' Tas likās tik neierasti. Un likās - ''Kāpēc?'' Un man pirmā doma bija, ka tie cilvēki visi ir fake. Kāpēc viņi tik ļoti mani mīl, ja viņi pat vispār mani nepazīst?

‍

Un tad, domājot par to, ko es esmu piedzīvojusi pirms tam, un kādu mieru es dabūju šeit, likās, ka kaut kas šeit ir citādāk. Sapratu, ka šī ir vieta, kur es vēlētos atgriezties. Pēc tās reizes man bija: ‘’Nē, viss, es braukšu katru svētdienu uz katru pasākumu.''

‍

Un tas teksts ''Dievs tevi mainīs!'' Nu, kāda iespēja? Jo visu to laiku es pati centos mainīties, lai izpatiktu tiem draugiem, lai mainītu savu raksturu, lai mainītu savu izskatu. Centos, lai viņiem ir labi, bet man pašai nekas nesanāca. Man likās - nu kāda iespēja, ka kaut kāds Dievs mani mainīs?

‍

Man liekas, ka pirmajā gadā, kad tu esi draudzē, vai pat varbūt vairākos gados, tu īsti nesaproti un neredzi tik skaidri tās lietas, bet, tagad esot šeit, es saprotu, ka Dievs tik daudz ko darīja pie manis, ka tās visas lietas ir tāda žēlastība, un tāds brīnums, jo tās visas lietas tu pats nevari izdarīt.

‍

Jo man vēl joprojām ir pasaulīgi draugi, un tu skaties uz viņiem, un viņiem ir tāds: ''Bet, Katrīn, es vienkārši nevaru... es nevaru atmest to smēķēšanu, es nevaru atmest alkoholu. Un man ir tāds - bet tas ir tik viegli! Un tad tu saproti, ka tas nav viegli. Un tikai tāpēc, ka Dievs pieslēdzās man, es sāku nākt un pieņēmu Jēzu, un ļāvu Viņam mainīt sevi, un ka es, tā teikt, tā kā plūdu Dieva plūsmā un ļāvu Dievam sevi izmainīt. Un, tā kā ienākt manā dzīvē, tas bija tas, kas palīdzēja to mainīt. Jo, redzot savus draugus, ka viņi tā kā cenšas to atmest, un tiešām dara to, un tā kā kaut ko tiešām cenšas izmainīt, ka viņiem tas tik viegli nesanāk. Un tad šobrīd es noteikti apzinos to, ka tas ir Dieva darbs un Dieva brīnums.