Es uzaugu nekristīgā ģimenē, sarežģītos apstākļos. Redzēju šķelšanos un šķiršanos. Mans tēvs sita manu mammu. Vide, kurā es augu, mani ietekmēja ļoti spēcīgi. Draugi vilka mani uz nežēlīgām lietām. Bravūrība bija norma. Ja tu kādam iesiti, tu biji varonis. Ja dzēri kopā ar citiem, tu biji savējais. Man bija arī brālis, kurš nokļuva cietumā. Apkārtējā dzīve bija pilna ar sāpēm un zaudējumiem. Mans labākais draugs noslīka. Citu pazīstamo nosita elektrība. Daudzi vienkārši “pazuda”.

‍

Es pats izmēģināju cigaretes, alkoholu, arī narkotikas. Lai gan biju sportists un tas mani kaut kā pasargāja, iekšēji es jutu, ka tas nav tas, ko es patiesībā gribu.

‍

Mans tēvs mani virzīja sportā. No paaudzes paaudzē mums tas bija svarīgi. Es trenējos džudo un sambo, lai varētu izdzīvot tajā vidē. Es trenējos sešas reizes nedēļā, braucu uz nometnēm, kļuvu par Latvijas un Baltijas čempionu, piedalījos starptautiskos turnīros. Bet pat tas nepiepildīja manu sirdi.

‍

Manā dzīvē bija spiediens. Tēvs gribēja, lai es sasniedzu virsotnes, lai nokļūstu olimpiādē. Kad es zaudēju sacensībās, viņš mani kritizēja, izdarīja spiedienu, lika justies nepietiekamam. Es atceros, kā pēc sacensībām skrēju mājās un trenējos vēl vairāk, mēģinot pierādīt, ka es varu.

‍

Ārēji es biju stiprs. Plika galva, agresīvs, bez žēlastības. Es varēju iesist, varēju sāpināt, varēju pateikt asus vārdus. Bet patiesībā manī kaut kas bija salauzts. Es darīju pāri citiem, jo man pašam sāpēja.

‍

Un tomēr dziļi sirdī es jutu, ka tas nav tas ceļš. Es jutu tukšumu. Mana dvēsele bija tukša. Es nespēju piepildīt savu aicinājumu. Es zināju, ka kaut kas manā dzīvē nav kārtībā.

‍

Kādā brīdī mani uzrunāja cilvēki, un es atnācu uz draudzi. Es sajutu kaut ko pilnīgi citu. Mīlestību. Prieku cilvēku acīs. Ģimeniskumu. Es biju meklējumos, līdz Jēzus uzrunāja mani personīgi.

‍

Kad es pieņēmu Jēzu, manā sirdī ienāca miers. Man vairs nevajadzēja cīnīties pašam. Es zināju, ka neesmu viens. Ka es eju roku rokā ar Viņu. Ka Viņš var mani izcelt no jebkuras dubļainas vietas. Dievs mani pieņēma tādu, kāds es esmu. Man nevajadzēja izlikties vai kaut ko pierādīt. Tas bija kā akmens, kas tika noņemts no manas sirds. Jau vairāk nekā 20 gadus Dievs mani maina.

‍

Vecais cilvēks ar egoismu, haosu un grēku aizgāja prom. Dievs man iedeva jaunu sirdi, mīļu, patiesu un šķīstu.

‍

Pirms pieciem gadiem manā dzīvē notika brīnums. Mans vecākais dēls, talantīgs sportists, gatavojās pasaules skolēnu čempionātam Sicīlijā. Mēs kā ģimene bijām ilgi gājuši uz šo mērķi.

‍

Dažas dienas pirms izlidošanas man atklāja Laima slimību. Sākumā viss šķita kontrolējams, bet, kad bijām Sicīlijā, mans stāvoklis strauji pasliktinājās. Mani pārņēma smaga alerģiska reakcija. Es uzpampu, man bija drudzis, čūlas. Es nespēju ēst, dzert vai lietot zāles. Nervu sistēma nestrādāja normāli. Es zaudēju kontroli pār savu ķermeni.

‍

Es biju viens tumšā istabā, nespējīgs pat iziet gaismā. Es tikai lūdzu Dievu. Man bija atvērta Bībele, bet pat lasīt es nevarēju. Es vienkārši turējos pie ticības.

‍

Tajā brīdī nenotika pēkšņs brīnums vienā mirklī. Bet es zināju, ka Jēzus jau ir samaksājis par visu. Par manām sāpēm, slimībām, vainām. Man tas bija jāpieņem.

‍

Kāds tuvs cilvēks man teica: “Celies, tev dēls ir finālā.” Es piecēlos. Ar sapampušu seju, ar pēdējiem spēkiem, bet es aizgāju. Es redzēju viņu finālā. Un tajā brīdī kaut kas manī sāka mainīties. Dziedināšana nenotika uzreiz. Bet pakāpeniski mans ķermenis sāka atjaunoties. Roka sāka kustēties. Kāja sāka klausīt.

‍

Ārsti teica, ka tas būs uz mūžu. Bet šodien, jau piecus gadus, es esmu pilnīgi vesels. Bez simptomiem. Bez sekām. Tas ir Dieva darbs.

‍

Es sapratu, ka vīrietim nav jākaunas pazemoties Dieva priekšā. Tieši tur ir spēks. Dievs ir mans Tēvs. Viņš pieņem mani, piedod man un mīl mani.

‍

Ja mans zemes tēvs mani nespēja pieņemt tādu, kāds es esmu, tad mans Debesu Tēvs pieņem mani pilnībā.

‍

Šodien mana sirds vēlme ir vienkārša. Lai cilvēki apkārt man būtu laimīgi. Lai draudze spīd. Lai es varu kalpot ar to, kas man ir dots. Varbūt es neesmu runātājs, bet es varu darīt, atbalstīt, svētīt citus. Un, cik ilgi Dievs man dos laiku, es darīšu visu, lai Viņa gaisma spīd caur mani.