Ceļš pie Dieva

‍

Esmu rīdziniece par 100%. Esmu dzimusi Rīgā. Mana bērnība pagāja pa ziemu Rīgā, mācījos Franču licejā, bet vasaras mēs pavadījām ļoti skaistā vietā pie Ķīšezera, Juglā. Viss sajuka, kad mani vecāki izšķīrās. Tad mums vajadzēja to skaisto sapņu vietiņu pamest. Kad mans tēvs aizgāja no ģimenes, tā vairāk es viņu neesmu redzējusi. Šis fakts man ļoti traucēja iepazīt Dievu kā Tēvu.

‍

Cik es atceros, mani vecāki uz baznīcu negāja, un par to arī nerunāja, bet es domāju, ka mana vecmāmiņa mani ir izlūgusi. Viņa aizgāja mūžībā, kad man bija 5 gadi, bet es viņu ļoti labi atceros. Kad viņai jau bija pēdējās dienas, mēs gājām no viņas atvadīties, un viņa pienāca pie manis, uzlika rokas man uz galvas un kaut ko murmināja. Šodien es domāju, ka viņa lūdza mēlēs.

‍

Es jau biju precējusies. Man bija meita, darbs, mājas, bērns. Un tad es domāju: ''Vai tiešām tas ir viss?''

‍

Laiks gāja, bet tas jautājums palika neatbildēts. Kad man sarežģījās ģimenes dzīve, tad tomēr es saucu uz Dievu: ''Nu, kur tu esi Dievs? Palīdzi man, palīdzi!''

‍

Un tad pienāca 90.mitie gadi. Manam vīram bija draugi, kuri bija piedzīvojuši atmodu Igaunijā. Viņi ar spīdošām acīm mums stāstīja, kas tur viss ir noticis - ka Dievs ir, ka Viņš palīdz, ka Viņš runā. Neko daudz nesapratu, bet tomēr tas viss runāja arī uz manu sirdi un dvēseli. Un šī atmoda drīz sākās arī Latvijā. Bija tāds pasākums "Cerība 91" un tur es pirmo reizi ieaicināju Jēzu savā dzīvē.

‍

Garīgi tas izmainīja ļoti daudz! Mēs sākām lasīt Bībeli. Es atceros, kā es braucu uz darbu un visu laiku lasīju trolejbusā Bībeli. Es nevarēju saprast, kāpēc citi cilvēki to nedara? Tā laikam izpaudās mana pirmā mīlestība. Kad nokristījos, tad pasaule vispār likās citās krāsās. Tu ej, tu brīnies. Kā? Pirms tam taču tā nebija. Tā kā iemīlējies. Kad cilvēks ir iemīlējies, tad viņš tā skatās.

‍

Dieva darbi manā dzīvē

‍

Man ir bijuši vairāki dievkalpojumi, kad Dievs man ir pieskāries ar Savu mīlestību. Katru reizi, kad Dievs man atver Savu Vārdu, es aizeju mājās priecīga. Citreiz es pat nevaru aizmigt no prieka.

‍

Esmu arī saņēmusi dziedināšanas. Kādā reizē man ļoti sāpēja galva un spranda. Toreiz vēl dziedāju korī... Mums bija mēģinājums, kura laikā mēs visi ar roku uzlikšanu aizlūdzām par vienu dalībnieku. Un es tur tā pa vidu arī trāpījos un arī man uzlika rokas. Gluži kā asinssērdzīgajai sievai, man momentāni tās galvassāpes pazuda. Un es nezinu, kas notika ar to cilvēku, par kuru mēs aizlūdzām, bet es saņēmu savu dziedināšanu. Dievs ir tik labs.

‍

Un tad vēl bija gadījums, kad saņēmu dziedināšanu mugurai. Kādus 10 gadus es cīnījos ar muguras sāpēm. Nekas jau tāds nebija, vienkārši sāpēja. Bet vienā dievkalpojumā Dievs to vienkārši dziedināja. Mācītāji man uzlika rokas, aizlūdza un tas brīnums notika. Un viss. No tā laika mana mugura ir vesela.

‍

Dievs man palīdzēja un vadīja arī darbā. Dievs deva gudrību un spēku. Tā palīdzība izpaudās arī tajā, ka visi apkārt man prasīja: ''No kurienes tevī ir tāds miers? Kāpēc tu spēj būt tik mierīga?'' Tas laikam bija galvenais, ko cilvēki ievēroja.

‍

Septiņi īpaši gadi

‍

Mēs ar vīru nodzīvojām kopā gandrīz 40 gadus. Pirms septiņiem gadiem viņam noteica diagnozi, ka viņam ir ļaundabīgs audzējs. Mēs sākām vairāk meklēt Dievu, izprast Viņa prātu un gribu. Meklējām arī, kā iziet no šīs situācijas.

‍

Toreiz ārsti viņam deva tikai divus mēnešus. Bet Dievs mums deva septiņus gadus.

‍

Pa šiem septiņiem gadiem mēs ļoti daudz kam izgājām cauri. Dievs mums mācīja savstarpējās attiecības, mācīja žēlastību, piedošanu, labestību, rūpes. Lai izietu cauri grūtībām, ļoti svarīga ir arī humora izjūta. No šodienas skatu punkta redzu, ka Dievs mūs vadīja visus tos septiņus gadus. Dieva roka mani tā kā nesa.

‍

Arī tad, kad viņš aizgāja mūžībā, es jutu, ka Dieva roka mani nes. Jau no tā brīža, kad es sapratu, ka tas notiks. Pārdzīvojums, protams, bija liels, bet vienā dievkalpojumā, kad bija pagājuši kādi 2 mēneši no bērēm, bija Vārds par mīlestību. Es atnācu mājās un vairs negribējās raudāt. Un arī viss smagums bija aizgājis prom. Vienkārši prom. Paņemts kā ar roku nost.

‍

Mīlestība izved cauri dzīvei

‍

To tik var novērtēt mūža galā. Kamēr tu esi jauns un varbūt tikko apprecējies, tev viss liekās rožaini, jauki un skaisti. Visādi notikumi un dažādi kārdinājumi nāk, un mīlestība ir tā, kas iznes tevi cauri visam tam.

‍

Faktiski, kad es aizgāju pensijā, man sākās jauna dzīve. Tev ir brīvs laiks un tu beidzot vari darīt to, ko tu gribi. Tad man piedāvāja Zelta Fonda kalpošanu. Es uzreiz atsaucos, jo tas man bija sirdī. Tā tiešām man ir tāda sirdslieta. Es ļoti mīlu savus zelta fondiešus. Kad mēs tiekamies, tad tās pērles, kas nāk no viņiem ārā, tās mani ļoti ceļ. Varbūt miesa sakrītas, bet gars top pacelts augšā katru reizi, kad mēs ejam Dieva tuvumā.

‍

Lai cik tev būtu gadi, tu esi Dieva bērns. Tu esi stipra, tu esi paļāvībā uz Dievu katru dienu.

‍

Un tad es vēl Info centrā kalpoju un vasarā draudzes ārtelpā rūpējos par zaļumiem. Es nodarbojos ar rokdarbiem, adu, mezgloju. Tagad vēl angļu valodu mācos. Cepu maizi. Bet tas laiks, kas paliek pāri, tas noteikti ir Dieva slavēšanai. Es tagad ļoti, ļoti pieķeros Vārdam. Tas mani tur, un tas mani izved visam cauri.

‍

Tā ir tā ieprieca, kas man ir visvairāk, ka es varu Viņu slavēt, ka es varu lasīt, un ka Dievs runā, ka Viņš runā uz mani.

‍

Tas, ko es vēl gribu piedzīvot, noteikti ir atmoda. Mēs jau ļoti daudz arī lūdzam draudzē, lai būtu atmoda un es viņu arī ļoti gaidu. Lai atmostas visa Rīga, Latvija. Lai atmostas Anglija, kur ir mani bērni, mazbērni. Lai atmostas Eiropa. Un protams, es domāju, ka katrs grib redzēt, lai notiek zīmes un brīnumi, ka cilvēki ceļas no ratiņiem augšā un aiziet vēži. Tas ir tas galvenais, ko es gribu redzēt. Dziedināšanas, brīnumus, pestīšanas. Manu draugu pestīšanas. Lai viņi stingri turētos pie Jēzus. Lai viņi arī ieraudzītu to brīnišķīgo pasauli, kas paveras tad, kad Dievs atnāk tavā dzīvē.

‍

Saviem mazbērniem es gribētu nodot, ka Dievs ir mīlestība. Un mīlestība ir dzīves ceļš. Tas ir jūsu dzīves ceļš, kas vēl tikko sākas. Un ja jūs pieķersieties Dievam, tad viss jums izdosies.

‍

Kas ir Inese Grundmane šodien? Es gribu teikt - cīnītāja. Es vēl aizvien mācos. Es vēl aizvien gribu kaut ko padarīt. Es gribu saklausīt, ko Dievs man grib teikt, kāds ir Viņa ceļš. Es gribu, lai notiek Dieva prāts. Un es zinu, ka Dieva prāts ir, lai es kaut ko lielu vēl izdaru.

‍

Meklējiet Dievu, kamēr Viņš ir atrodams, jo var pienākt tāds brīdis, ka tās durvis aizvērsies. Es gribu, lai visi mani draugi, visi mani radi atver durvis Jēzum. Jo tas laiks var būt īss, tas žēlastības laiks drīz beigsies.