Es nāku no labas ģimenes. Mani vecāki bija labi cilvēki, man bija vecāks brālis, un es uzaugu salīdzinoši labvēlīgos apstākļos. Bet mūsu ģimenē pietrūka kā ļoti svarīga. Pietrūka emocionālās tuvības un mīlestības izrādīšanas.

‍

Tēvs manā uztverē kļuva par tādu kā soģi. Ja es kaut ko sastrādāju, vienmēr tika teikts, ka tēvs atnāks un sodīs. Ar laiku tēva tēls manī saistījās ar bailēm un sodu.

‍

Bija arī smagi brīži. Reiz, kad biju atbraucis ciemos, tēvs alkohola reibumā mani vienkārši izdzina no mājas. Alkohols viņa dzīvē kļuva arvien spēcīgāks, un līdz ar to arī konflikti, arī fiziski.

‍

Visas sāpes, aizvainojums un rūgtums krājās gadiem. Tas viss manī auga. Un paralēli tam ienāca arī pornogrāfija. Apmēram divpadsmit gadu vecumā es sāku to skatīties. Sākumā likās nevainīgi, pat kā tāda patvēruma vieta. Es pat domāju, ka tas kādreiz palīdzēs attiecībās. Tie bija meli, bet es to nezināju.

‍

Ar gadiem tas kļuva par atkarību. Es vairs nespēju skatīties uz sievietēm veselīgi. Parādījās iekāre, un tas ietekmēja manas attiecības.

‍

Kad man izveidojās pirmās attiecības, sākumā viss šķita labi. Bet, kad attiecībās parādījās grūtības, atkarība atgriezās. Es sāku krāpt, slikti izturēties, kļuvu neiecietīgs. Kaut kādā veidā es sāku atkārtot sava tēva uzvedību.

‍

Kad attiecības izjuka, mana dzīve sabruka. Parādījās domas par pašnāvību. Man nebija atbalsta, nebija virziena. Es jutos pilnīgi viens.

‍

Atceros vienu nakti, kad sēdēju pie radiatoriem, un šīs domas mani pilnībā pārņēma. Man nebija spēka pretoties.

‍

Un tad vienā dienā, ejot garām Ģertrūdes baznīcai, es vienkārši iegāju iekšā. Tur bija kāda kundze, es pajautāju par mācītāju, un mani pie viņa aizveda.

‍

Es izstāstīju visu. Mācītājs mani uzklausīja un piedāvāja aizlūgt. Mēs aizgājām pie altāra, un tajā brīdī kaut kas notika. Manī ienāca brīvība, prieks, dzīvīgums. Likās, ka viss smagais ir aizgājis. Tā sākās mana dzīve ar Jēzu Kristu.

‍

Es sāku kalpot, bet atkarība vēl neatkāpās. Svētais Gars sāka mani uzrunāt, ka man no tās ir jātiek vaļā. Es cīnījos gadiem. Gāju uz grēksūdzēm, meklēju palīdzību, bet manā domāšanā joprojām bija bailes. Es skatījos uz Dievu caur sava tēva tēlu. Man likās, ka Dievs grib mani sodīt.

‍

Bija pat brīži, kad es gribēju bēgt no Dieva. Jo nāca apsūdzības, un es nesapratu, ka tās nav no Dieva. Līdz kādā brīdī Dievs man parādīja, ka man ir jāgrib tikt brīvam. Man šī atkarība riebās, bet vienlaikus tā bija kļuvusi par mierinājumu. Es negribēju to atlaist.

‍

Tad es lūdzu: “Dievs, palīdzi man gribēt.” Un tas bija pagrieziena punkts, pat ja tajā brīdī es to vēl nesapratu.

‍

Es pieņēmu lēmumu neveidot attiecības, kamēr neiemācīšos veidot attiecības ar Jēzu. Un tad sākās īstas pārmaiņas. Es sāku iepazīt Dievu. Savā sirdī saprast, kas ir pareizi. Tas bija skaists laiks. Es sāku patiesi priecāties. Atkarība sāka atkāpties. Es vēl kritu, bet man bija spēks celties un iet pie Dieva. Es sapratu, ka Dievs mani neapsūdz, bet glābj.

‍

Tad nāca vēl viens svarīgs solis - piedošana. Dievs mani aicināja piedot tēvam. Es teicu, ka nespēju. Katru reizi, kad viņu redzēju, sāpes atgriezās. Bet es pieņēmu lēmumu piedot.

‍

Un kādā brīdī, kad es viņu ieraudzīju, viss naids pazuda. Es skatījos uz viņu ar mīlestību. Tas bija pārdabiski.

‍

Dievs man arī atklāja, ka Viņš ir Tēvs. Nevis bargs soģis, bet mīlošs Tēvs. Kad es pirmo reizi spēju pateikt, ka Dievs ir mans Tēvs, man pazuda bailes.

‍

Es vairs nekaunējos runāt par savām problēmām. Es zināju, ka Jēzus mani mīl, ka Viņš par mani nomira un augšāmcēlās, un ka Viņš rūpējas par mani.

‍

Šodien es esmu brīvs no pornogrāfijas jau vairākus gadus. Man ir ģimene. Man ir trīs brīnišķīgi bērni. Man ir veselīgas attiecības ar sievu.

‍

Mana brīvības cena bija attiecības ar Jēzu. Es ticu, ka nav nekā cita, kas var dot tādu brīvību. Ne zāles, ne cilvēciski risinājumi. Tikai Jēzus var darīt cilvēku patiesi brīvu. Un Viņš to grib. Viņš meklē ceļus, kā atbrīvot katru cilvēku. Un Viņš nekad nepadodas.