Jautājums par sievietēm kalpošanā

1 January, 2003

Katram var būt kādi neskaidri jautājumi, neziņa, pat bailes. Ir divi veidi kā reaģēt uz to:

  • Pirmais, iebāzt galvu smiltīs un izlikties, ka nekā tāda nav.
  • Otrs, saprast Dieva prātu Vārdā, tā, lai šaubas un nedrošība mūs vairs nekad nemocītu.

Ja neziņu vai bailes ignorē, velns vienmēr to varēs no jauna uzplēst, izmantojot jebkuru cilvēku vai situāciju. Tieši tā notiek ar jautājumu par “sievieti kalpošanā”.

Mēs “Prieka Vēstī” redzam, ka Dievs svaida un lieto sievietes, tomēr šķiet, ne visi līdz galam var argumentēt savu nostāju. Vēl ļaunāk, ja pretim stingri stājas kāds ar pretēju pārliecību, un viņa teiktais sasaista un ievaino.

Patiesība atbrīvo!

Kad paceļas jautājums: vai sievietes drīkst kalpot (mācīt, sludināt utt.,) patiesībā ir jāatbild uz jautājumu – vai Dievs kalpošanā aicina arī sievietes?

Te vairs nav teikšana psiholoģijai, vēsturei, pieredzei vai kultūrai. Ja Dievs aicina un svaida, tad Viņš dod pilnu nodrošinājumu, tai skaitā arī emocijām, kuru pārmērību biezi vien pārmet sievietēm.

Mana pārliecība ir, ja jāizvēlas starp emocionālu sievieti, kura mīl Jēzu un ar visu sirdi cenšas klausīt Svētajam Garam, un vēsu, loģisku vīrieti, kurš apveltīts ar dabīgām runas un organizatora spējām, bet pirmajā vietā tur sevi un savus uzskatus, tad kvalificētāks noteikti ir pirmais. Savukārt tie, kuri māca, ka sieviete nedrīkst kalpot, viennozīmīgi atbalstīs vīrieti, vienalga ar kādu attieksmi viņš to darīs.

Kāpēc tā? Jāņa 15.nodaļā Jēzus runājot par kalpošanas augļiem, par vienīgo kritēriju izvirza – palikšanu Viņā.

Kāpēc šādi jautājumi vispār tiek pacelti?

Visa rietumu civilizācija balstās 2 avotos – kristietībā un grieķu civilizācijā. Tas, ko šodien mēs saucam par humānismu, pasaules garu utt., bieži vien ir mantojums no grieķu kultūras.

Un katram kristietim ir ārkārtīgi svarīgi nejaukt šos avotus, bet rūpēties, lai viņa domāšana un attieksme būtu balstīta Dieva Vārda patiesā.

Saki, cik sievietes tu zini senajā Grieķijā? Es nezinu nevienu. Es zinu daudzus vīriešus – Aristotelis, Sokrāts, Platons, Sofokls, Homērs, Eshils, Aristofāns…, taču sievieti, nevienu. Kāpēc?

Grieķu kultūra bija vīriešu kultūra, vēl vairāk, vēsturnieki apgalvo, ka tā bija viena no visvairāk sievieti nīstošām civilizācijām, kāda jebkad bijusi.

Dzejnieks Hēsiods sarakstīja darbu Teogonija, kas grieķiem bija analoģiska mūsu 1.Mozus pirmajām nodaļām. Tur aprakstīts pasaules sākums. Un visa starpā teiksma par Prometeju, kurš nozaga uguni un atnesa to cilvēkiem, izpelnīdamies Zeva dusmas.

Te maza nianse – Prometejs atnesa uguni vīriešiem, jo tajā laikā sievietes vēl vispār nebija. Kad Zevs nolēma sodīt cilvēkus (vīriešus), viņš to darīja, radot sievieti.

Kopš tā laika vīrieši nevar dzīvot ar sievieti, nedz arī bez viņas.

Platons mācīja, ka elles nav. Elli Zevs radīja uz zemes, radot sievietes.

Vai šī mācība atšķiras no Bībeles koncepcijas par sievietes radīšanu?  Jā, pilnīgi! Dievs visu radīja labu un pilnīgu. Visu. Tikai vienu reizi Viņš teica, ka “nav labi…” Kas nebija labi? “Nav labi cilvēkam būt vienam,” un tāpēc radīja sievieti. Ne no vīrieša kājas, it kā tā būtu zem viņa, ne galvas, it kā tā būtu virs vīra, bet no ribas – lai viņa būtu blakus.

Ja šodien vajadzētu nosaukt kādu mūsdienu latviešu filozofu, lielākā daļa nezinātu nevienu, jo viņi pārsvarā sēž savās katedrās, šaurā lokā, taču senajā Grieķijā bija savādāk – tur filozofus turēja augstā cieņā, tie bija dzīves skolotāji, kuru mācības ņēma vērā arī politiķi un valstsvīri, cenšoties viņu idejas ieviest likumos.

Mēs varētu likt mierā grieķus un viņu aplamības, kas tur tika mācītas, ja vien tās, vēl joprojām tik ļoti neietekmētu mūs arī šodien. Piemēram, Aristoteļa mācība, ka sieviete ir zemākas šķiras radījums…

Evaņģēlijs ienāk Eiropā

Uz visa šī fona šķiet interesanti, kā evaņģēlijs atnāca līdz Eiropai.

Apd. 16 lasām, kā Dievs burtiski pavēlēja Pāvilam nest Evaņģēliju nevis tālāk uz Austrumiem, bet ienākt Eiropā, konkrēti – Grieķijā. Ne uz Romu, vai kādu mazu provinci, bet tieši uz Grieķiju.

Tā bija vieta, kuru Dievs izvēlējās kā atmodas pirmo epicentru Eiropā. Un ne velti. Jo, lai gan politiskā vara bija koncentrēta Romā, visi garīgie avoti nāca no Grieķijas. Tāpēc tieši šo garīgo cietoksni Dievs gribēja sagraut kā pirmo.

Kas Pāvila kalpošanas sākumā notika Grieķijā?

Pirmkārt, viņš kalpoja sievietēm. Pēc tam, īpaša saruna ar Lidiju.

Ap darbi 16:13-15 Sabatā mēs izgājām ārpus pilsētas pie upes, kur, kā mēs domājām, būtu lūgšanas vieta, un apsēdušies mēs runājām uz sanākušajām sievām. Klausījās arī kāda dievbijīga sieva, vārdā Lidija, purpura pārdevēja Tiatīras pilsētā; viņai Tas Kungs atvēra sirdi Pāvila vārdiem. Bet, kad viņa un viņas nams bija kristīti, viņa lūdza, sacīdama: "Ja jums šķiet, ka es ticu Tam Kungam, tad nāciet manā namā un palieciet tur!

“Viņa un viņas nams” tiek kristīti, un sākas atmoda. Uzreiz pēc tam notiek pirmā lielā sadursme. 16. pantā lasām, kā Pāvils Dieva spēkā atbrīvo jaunu sievieti – verdzeni, kuras saimnieki ir tik ārkārtīgi nikni, ka panāk Pāvila iemešanu cietumā. Parasti šo notikumu lasām – atbrīvošanas no okultisma, skatu punkta, taču, ticu, ka visas detaļas Bībelē ir nozīmīgas.

Tātad, pirmais Pāvila darba auglis Eiropā bija GLĀBTA SIEVIETE. Otrs – ATBRĪVOTA SIEVIETE.

Vēl kāda doma. Parasti mācību par to, ka sieviete nedrīkst kalpot, it sevišķi mācīt, pamato ar domu, ka velns pirmo pievīla sievieti – Ievu, līdz ar to sievietes ir lētticīgākas un ātrāk var ieslīgt maldos. Taču, paseko līdzi vēsturei, vai visu lielāko sektu un maldu mācības virzienu dibinātāji parasti nav vīrieši.”

Jā, sieviete ir jūtīgāka un gatava ātrāk reaģēt, taču biežāk Bībele to attiecina uz viņas atsaucību iesaistīties, palīdzēt. Šeit evaņģēlijam pirmā atsaucās sieviete. Arī Marija pirmā atsaucās Dieva aicinājumam. Sievietes pirmās ticēja, ka Jēzus ir augšāmcēlies un gāja to pasludināt vīriem. Un, kad nopietnie apustuļi tam negribēja ticēt, Jēzus norāja viņus, nevis uzslavēja, ka viņi nav tik lētticīgi kā sievietes.

Vēsturē ir daudzi piemēri, kad sievietes ātrāk reaģējušas uz Svētā Gara vadību. Kaut vai Agnese Ozmane, kas burtiski “izcīnīja” Svētā Gara kristību 1901.gadā, iesākot visu Svētā Gara kristības un darbības atjaunošanos Kristus Miesā.

Otrs būtisks jautājums, kas paskaidro, kāpēc sieviešu jautājums ik pa laikam tiek pacelts laikā, kad arī vīri tiek aicināti ieņemt savas vietas Dieva darbā, ir šāds: uz cik ilgu laiku Dievs aicina?

Vai sievieti Dievs aicina kā aizvietotāju līdz laikam, kad beidzot celsies vīri, un tad viņām jāiet maliņā?

Reiz kāda īpaši Dieva svaidīta kalpotāja Dievam jautājusi, kāpēc Viņš  izredzēja šai grandiozajai misijai tieši viņu – sievieti. Dievs esot atbildējis: “Pirms tevis Es aicināju vairākus vīrus, bet viņi visi Man atteica.”

Neapstrīdot viņas individuālo pieredzi, tomēr negribu īsti piekrist šim apgalvojumam. Ko tad, ja kāds no vīriem, kurš sākumā pateica “nē”, vēlāk to nožēlo un saka “jā”? Vai Dievs tad savai kalponei saka: “Paldies, ka paklausīji, tagad Mana pirmā izvēle ir piekritusi, un tu tiec atsaukta”?

Romiešiem 11:29 Jo neatceļamas ir Dieva žēlastības dāvanas un Viņa aicinājums.

Mateja 9:37 konstatē bēdīgu faktu – “pļaujamā ir daudz, bet pļāvēju maz. Tāpēc, lūdziet pļaujas Kungu, lai Viņš izsūta strādniekus Savā pļaujamā.” Nedomāju, ka kāds apstrīdēs faktu, ka kalpotāju visur ir par maz un tie ir ļoti nepieciešami. Pļāvēji jau nav tikai evaņģēlisti, bet arī mācītāji, skolotāji, apustuļi, pravieši. Visas šīs kalpošanas ir ļoti vajadzīgas.

Tāpēc, jautājums – kurš ir ieinteresēts, lai šo strādnieku būtu mazāk? Kurš ir ieinteresēts, lai tiktu diskvalificēta milzīga daļa Dieva aicinātu sludinātāju, skolotāju, kalpotāju un misionāru? Ir tikai viena persona,  velns! Padomā, cik daudz pūļu viņš pieliek, lai kārdinātu ar grēku vienu kalpotāju, kurš tad izkristu no sava aicinājuma. Vai gan tā nav efektīvāka stratēģija – samazināt kalpotājus un iznīcinot aicinājumu, nevis personisko grēku vai nepareizu izvēļu, bet – dzimuma dēļ.

Kāds teiks, ka Jēzus mācekļu komandā taču bija tikai 12 vīri. Piekrītu. Par to varētu parunāt, taču, šajā gadījumā tikai atgādināšu, ka šiem izredzētajiem bija vēl vismaz 3 raksturīgas iezīmes – viņi visi bija no Galilejas, visi bija ebreji un no strādnieku šķiras. Kāpēc tad pārējās iezīmes netiek uzskatītas par svarīgām, bet tikai šī viena?

Piemēram, ja kāds misionārs atvērtu jaunu draudzi, kurā pēc tam būtu jāatstāj atbildīgais. Vai tad, ja šajā draudzē būtu, teiksim, 35 sievietes un viens vīrietis, automātiski par ganu jāatstāj vīrietis?

Apd 2:17,18 “Tas notiks pēdējās dienās, saka Dievs, Es izliešu no sava Gara pār visu miesu, un jūsu dēli un jūsu meitas pravietos (ievēro – meitas pravietos), un jūsu jauneklī redzēs parādības, un jūsu sirmgalvji sapņos sapņi. Un arī pār saviem kalpiem un savām kalponēm Es tanīs dienās izliešu no sava Gara, un tie pravietos.”

Viņš izlies savu garu pār saviem kalpiem un savām kalponēm. Dievs savu garu dod ar konkrētu mērķi. Jēzus teica, ka tā Kunga Gars ir pār Viņu, jo Viņš ir svaidīts sludināt prieka vēsti…. Ja Dievs izvēlas svaidīt sievietes kalpošanai – un šādu svaidījumu var atpazīt, kad tas ir pār cilvēku, kas esam mēs, lai nerespektētu Dieva izvēli?

Galatiešiem 3:28 “Tur nav ne jūda, ne grieķa, nav ne kalpa, nedz svabadā, tur nav ne vīrieša, ne sievietes, jo jūs visi esat viens Kristū Jēzū.”

Bībele nemāca, ka esam vienādi, bet vienlīdzīgi.

“Nav ne jūda, ne grieķa” – cik gan smagi vēsturē nāca šī atziņa. Desmit gadus pēc Jēzus augšāmcelšanās lasām, cik grūti pat Pēterim bija pieņemt, ka evaņģēlijs ir domāts ne vien jūdam, bet arī grieķim.

“Nav ne kalpa, nedz svabadā” – šī atziņa nāca vēl smagāk. Vajadzēja turpat vai 19 gadsimtus, līdz verdzības pamati tika sagrauti, un tikai dažus gadu desmitus atpakaļ verdzība tika atcelta pēdējā valstī, kurā tā oficiāli vēl bija atļauta – Mauritānijā.

“Nav ne vīrieša, nedz sievietes” – kāds gan brīnums, ka arī šī atziņa nāk ar tik lielām mokām?

Piemēri no Vecās Derības

Mihas 6:4 Dievs runā uz Izraēlu: “Es taču izvedu tevi no Ēģiptes zemes un atsvabināju tevi no tavas verdzības nama, un sūtīju tev pa priekšu Mozu, Āronu un Mirjamu”.

Dievs saka, ka Viņš sūtīja Izraēlam pa priekšu trīs līderus. Mozus neapšaubāmi bija izcilākais. Ārons ar Miriamu grēkoja, kad sacēlās, apgalvojot, ka ir tādi paši kā Mozus, tomēr tas neizslēdz Bībelē teikto, ka arī Miriamas klātbūtne bija nozīmīga.

Soģu grāmata 4:4 “Tai laikā Izraēlā soģe bija praviete Debora, Lapidota sieva”. Viņa nebija atraitne. Tomēr viņa, nevis tās vīrs, bija tautas vadītāja. Debora toreiz nebija vienīgais kalpotājs Izraēlā. Bija Baraks, par kuru  zinām, ka viņš, būdams dievbijīgs cilvēks, tomēr nebija cienīgs ieņemt soģa amatu, kā Debora. Dievs iecēla un svaidīja sievieti valdīt pār tautu. Viņai bija tāds pats statuss kā Gideonam un Samuēlam.

Vēl kāds fakts, šķiet būtiskāks par iepriekšminētajiem. Bībeles pētnieki ir saskaitījuši, ka Bībelē vismaz 886 pantus ir sarakstījušas sievietes. Tad jautājums – ja sievietes drīkstēja sarakstīt Bībeli, kuru lasa visi dievticīgie vīrieši, vai viņas nedrīkstētu to skaidrot un mācīt?

Piemēram, ko tad darīt ar Salamana pamācības 31. nodaļu?

Kāds teiks – bet Bībele taču saka, ka Ādams netika pievilts, bet Ieva.

Taisnība. Un ko no tā varam secināt? Ja Ievu velns apmānīja, bet Ādamu nē, tad sanāk, ka Ādams izdarīja daudz smagāku grēku, jo grēkoja apzināti, netikdams pievilts. Ja kādu dzimumu vajadzētu diskvalificēt, tad saskaņā ar šo Rakstu vietu tam būtu jābūt vīrietim.

Daudzi, kas dzirdējuši par mācītāju Jongi Čo, zina, ka viņš vienmēr savas draudzes fenomenālos panākumus cieši saista ar lūgšanu, taču ne visi zina, ka reiz, kad Jongi Čo jautāja, kā viņš var izskaidrot savu mājas grupu lielo efektivitāti, viņš atbildēja: “Tas ir tāpēc, ka es esmu atraisījis kalpošanā sievietes”. Vismaz trīs ceturtdaļas viņa grupu vadītājas bija sievietes un parasti šajās grupās kopā pulcējās gan vīri, gan sievietes.

Sievietes loma vēstures atmodās

Brāļu draudzes, kas ir mūsdienu misionāru darba pamatlicējas, ļoti aktīvi kalpošanā iesaistīja sievietes.

Viens no visu laiku lielākajiem atmodas celmlaužiem – Džons Veslijs – iecēla ļoti daudz sievietes par vadītājām mājas draudzēs. Citēšu Veslija teikto: “Ja Dievs lieto sievietes pie grēcinieku atgriešanas, kas es tāds esmu, lai pretotos Dievam?”

19.gs sākumā Dievs vareni lietoja Čārlzu Finneju, kurš ļāva sievietēm dievkalpojumos gan lūgt, gan sludināt. Viņš atvēra Oberlina koledžu, kas bija pirmā koledža Amerikā, kur kopā ar vīriešiem bija ļauts mācīties arī sievietēm. Viņš bija pirmais protestantu līderis, kurš mācīja sievietēm teoloģiju. Viena no viņa studentēm Antuanete Brauna – bija pirmā sieviete, kas Amerikā tika ordinēta kalpošanai.

Dvaits Mūdijs – slavens Dieva kalps ļāva sievietēm sludināt. Līdz 1929. gadam Mūdija Bībeles Institūts piedāvāja sieviešu – mācītāju apmācības kursu.

Nobeidzot:

Pieņemu, ka daudzi patiesi Dieva kalpi, iestājoties par to, ka sievietes nedrīkst mācīt, domā, ka tā viņi, šajā liberālajā un grēcīgajā laikmetā, stingri turēsies pie Rakstu principiem. Taču, padomā, ka visi šie augstākminētie  Dieva vīri iegāja vēsturē ne jau ar savu liberālismu, bet tieši neticami spēcīgo kalpošanu un paliekošo ietekmi un augļiem. Un viņi noteikti tolaik “neskrēja līdzi pasaulei”, bet atzīstot arī sievietes kalpošanu, veica drosmīgus ticības soļus, un koncentrēja savu uzmanību, cīnoties par to, kas ir patiesi svarīgi – par cilvēku dvēselēm.

Draudzes vēsture ik pa laikam pieredz nožēlojamu fenomenu – kad draudzes stāvoklis ir gauži bēdīgs, parasti sievietes ir tās, kas lūdz un cīnās par atmodu. Bet, kad Svētais Gars izlejas, Gara dāvanas plūst un atmoda iet plašumā, ceļas vīri, kas “atjauno mācību” par to, ka sievietēm jāstāv malā un vadību jāpārņem vīriem. Vienalga, ir viņi tam kvalificēti vai nē.

Nobeigumā jājautā: “Vai svarīgāk par cīņu lai pierādītu ka sievietes nedrīkst atrasties kalpošanā, nebūtu cīņa par savām ģimenēm, draudzi un to, lai Dievs izsūta pļāvējus – gan vīriešus, gan sievietes?

Vai gan visi nebūtu ieguvēji, ja sievietēm nebūtu jādzīvo ar vainas sajūtu:

  • Dieva priekšā, par to, ka neatsaucas Viņa aicinājumam;
  • un vīriešu priekšā, kas saka, ka viņas to nedrīkst darīt?

Pacelsim savas acis uz baltajām druvām un būsim katrs atbildīgi par savu aicinājumu un to, kā izpildām Lielo Pavēli, kas mums dota.

Lai Dievs tevi svētī!