Jau no jaunības mani nepameta jautājumi: kas es esmu, kur ir mana vieta un cik es esmu vērtīga. Bija sajūta, ka man kaut kas jāpierāda - gan sev, gan citiem. Vienmēr galvā bija cilvēki, kuru acīs gribējās izskatīties nozīmīgai. Es aktīvi piedalījos visur - sportā, pasākumos, skolas aktivitātēs. No malas viss izskatījās labi, bet iekšēji šie jautājumi palika neatbildēti.

‍

Augot Daugavpilī, kur visi viens otru pazīst, sabiedrība un vide ļoti ietekmē. Ja esi “pareizajā” kompānijā, dzīve šķiet laba. Es biju sabiedrības dvēsele - jautra, drosmīga, aktīva. Taču jau no devītās klases sākās ballītes, alkohols, vēlāk arī citas lietas.

‍

Tajos brīžos likās, ka tā ir mana īstā būtība - atslābusi, pārliecināta, bez robežām. Pamazām tas kļuva par identitāti.

‍

Ar laiku tas viss pārvērtās par spirāli uz leju. Ballītes vairs nebija tikai izklaide, tās kļuva par veidu, kā aizpildīt tukšumu. Pēc katras nakts sekoja rīts ar tiem pašiem jautājumiem un tukšuma sajūtu. Alkohols vairs nepietika, un sākās eksperimentēšana ar narkotikām. Īslaicīgs prieks, bet vēl lielāks tukšums pēc tam.

‍

Lai gan zināju par Dievu jau kopš bērnības, attiecības ar Viņu bija virspusējas, tikai brīžos, kad kaut ko vajadzēja. Bija arī pieredze ārzemēs, kur pirmo reizi patiesi dzirdēju evaņģēliju, taču, atgriežoties mājās, atkal iegrimu vecajā dzīvē.

‍

Zemākais punkts pienāca brīdī, kad, salīdzinot sevi ar citiem, mēģināju aizpildīt vēl vienu “trūkumu” - attiecības. Tas bija impulsīvs un tukšs mēģinājums pierādīt sev kaut ko. Tajā naktī, kad paliku viena ar savām domām, viss kļuva skaidrs. Es ieraudzīju savu dzīvi no malas un sapratu, cik tālu esmu aizgājusi no tā, kas patiesībā esmu.

‍

Tas bija lūzuma punkts. Es nolēmu atgriezties pie Dieva.

‍

Kad pirmo reizi patiesi no sirds padevos un uzticēju Jēzum savu dzīvi, viss mainījās. Parādījās miers, vieglums un vēlme dzīvot. Lietas, ar kurām biju cīnījusies, vienkārši zaudēja savu varu. Iekšējais tukšums, kas mani bija vadījis tik ilgi, beidzot tika piepildīts.

‍

Mainījās arī attieksme pret sevi un citiem. Vairs nebija nepieciešamības kaut ko pierādīt vai meklēt apstiprinājumu. Pazuda bailes zaudēt cilvēkus vai savu “vecās dzīves” identitāti. Attiecības pat uzlabojās - gan ar ģimeni, gan draugiem. Tas man bija pārsteigums, bet man parādījās tieši vairāk mīlestības mīlēt viņus.

‍

Es sapratu, ka mana vērtība nav atkarīga no sasniegumiem, citu viedokļa vai dzīvesveida. Tā nāk no tā, ka esmu mīlēta. Un ar to pietiek.

‍

Šodien es jūtos brīva. Brīva būt pati, bez maskām un bez vajadzības izlikties. Brīva no nepārtrauktas cīņas par atzinību. Brīva dzīvot bez bailēm.

‍

Ja man būtu iespēja uzrunāt sevi pagātnē vai kādu citu, kurš dzīvo tajā pašā ciklā – ''ballītes un tukšums'', es teiktu: ''Nemeklē savu vērtību pasaulē, kas pati to nesaprot.'' Visi cīnās ar tiem pašiem jautājumiem. Tā vietā meklē To, kurš tevi radīja un zina, kas tu esi.