Manā dzīvē notika kaut kas tāds, ar ko iepriekš nebiju saskāries. Mēs dzīvojām Rīgā. No mazas kopmītņu istabiņas bijām tikuši uz lielu dzīvokli. Beidzot šķita, ka dzīve sakārtojas - sava vannas istaba, vairāk vietas, komforts. Un tad kādā sestdienā, kad visi bijām mājās un atpūtāmies, pēkšņi bērni satraukti atskrien. Viens no viņiem ar lielām acīm saka: “Es redzēju…”

‍

Tajā brīdī man kā tēvam viss sabruka. Es sapratu, ka kaut kas nav kārtībā.

‍

Es sāku meklēt risinājumus. Atcerējos savu pieredzi ar ārstiem un zālēm... tas nederēja. Mēs pat bijām devušies pie vārdotājas, bet nekas nemainījās. Beigās sapratu, palikusi tikai viena iespēja. Atcerējos, ka pirms gada kāds pazīstams cilvēks man stāstīja par vietu, kur cilvēki piedzīvo dziedināšanu. Es viņam piezvanīju. Viņš teica: “Atnāc svētdien. Mācītājs lūgs par tavu dēlu.”

‍

Mēs aizgājām. Mācītājs lūdza, un, paldies Dievam, tas viss aizgāja uz visiem laikiem.

‍

Kad atnācu mājās, sieva teica: “Nākamajā svētdienā ejam visi.” Un tā tas sākās. Sākumā mums nebija viegli. Kad aicināja pieņemt Jēzu par savu Kungu, man gribējās paslēpties. Bet kādā brīdī mēs abi ar sievu, nesarunājot, piecēlāmies un izgājām priekšā. Tur mums vēlreiz tika pasludināts evaņģēlijs, un mēs apliecinājām Jēzu. Kopš tā laika mēs ejam šo ceļu.

‍

Atskatoties, es redzu, ka Dievs mani ir sargājis jau agrāk. Bija situācijas, kurās es varēju noslīkt vai aiziet bojā, bet Dievs mani pasargāja. Un bija brīži, kad, loģiski skatoties, man vajadzēja būt izmisumā, bet manī bija pārdabisks miers. Atšķirība starp dzīvi bez Dieva un ar Dievu ir kā diena pret nakti. Kādreiz es jutos kā vāvere ritenī - skrienu, bet nezinu, kurp. Bet kopš esmu Dieva bērns, šī sajūta ir pazudusi. Jo vairs nedzīvoju tikai sev, man ir Kungs.

‍

Dzīve ar Dievu ir izvēle. Tāpat kā laulībā - sākumā ir emocijas, bet ar laiku tu iegūsti uzticamu draugu, ar kuru vari būt kopā visās situācijās. Tāpat ir ar Dievu.

‍

Ja paliekam savā ego un mēģinām Viņam diktēt noteikumus, nekas nesanāk. Bet, jo vairāk mēs pazemojamies, jo vairāk saprotam, cik liels ir Dievs.

‍

Es neesmu daudz domājis par savu īpašo aicinājumu. Man tuvāka ir doma - darīt to, kas ir vajadzība. Būt uzticīgam tur, kur esi. Un Dievs pats vedīs tālāk. Ja tu Viņam tuvojies, nāk atbildes, nāk cilvēki, nāk risinājumi. Lūgšana ir brīnišķīgs veids, kā būt Viņa priekšā, pat tad, kad neko nesaproti. Dievs iet pa priekšu, bet mēs tikai sekojam.

‍

Es saprotu, ka manas dzīves lielākā jēga ir šī: vai es ar savu dzīvi kalpoju Tam Kungam? Vai es daru to, ko Viņš man ir paredzējis?

‍

Es redzu arī, cik svarīgi ir mācītāji. Mūsu uzdevums nav viņus vērtēt, bet pieņemt mācību, jo viņi sagatavo draudzi kalpošanai. Ticība, ko Dievs mums ir devis, ir tā pati ticība, ar kuru Dievs radīja pasauli. Un mēs esam radīti pēc Viņa līdzības.

‍

Zemes lietas ir vajadzīgas, bet garīgās lietas ir daudz pārākas. Katra svētdiena ir īpaša. Tā nekad nav vienāda. Tā ir iespēja satikt Dievu.

‍

Man ļoti gribas, lai mēs augtu ticībā gadu no gada. Jo mēs nezinām, cik daudz laika mums ir dots. Laiks, kurā dzīvojam, nav viegls. Un kur gan mēs varam saņemt spēku, ja ne pie Tā Kunga kājām?