Vecākā mācītāja
Līga Gleške aicinājumu kalpot no Dieva saņēma 14 gadu vecumā, reizē ar ļoti spilgtu pestīšanas un Svētā Gara kristības piedzīvojumu. Un tā, soli pa solim, no jaunas meitenes, kuras vienīgā vēlme bija – mīlēt Dievu un darīt Viņa prātu, viņa kļuvusi par trīs, ļoti svaidītu bērnu māti, palīgu vīram, un Vārda sludinātāju ar izteikti pravietisku garu un skolotājas dāvanu. Viņa izdevusi vairākas populāras grāmatas un bukletus, veidojusi raidījumus, un patiesībā ir draudzes garīgās un radošās dzīves ideju autore un dzinulis.
Radinieki gan no mātes, gan tēva puses vienmēr bijuši aktīvi kristieši. Ar “aktīvi”, domājot, ka savu ticību viņi apliecināja no sirds kalpojot ar visu, kas tiem piederēja, bieži vien pat riskējot ar savām dzīvībām, kad valdošās iekārtas dēļ, bija jāizvēlas, kam klausīt – Dievam vai valsts varai, kas noliedza Dieva eksistenci. Bērnībā viņa ar ģimeni gāja Mateja baptistu baznīcā, bet nedēļas vidū mājās notika lūgšanu vakari un dažādas sapulces. Līga apmeklēja svētdienas skolu, vēlāk jauniešus, dziedāja ansamblī, korī, palīdzēja organizēt sadraudzības vakarus, tad jau pati kalpoja svētdienas skolā. Bet viņas sirdī auga vārdos neizsakāms nemiers, ilgas, slāpes…
Reiz, būdama vēl pusaudze, viņa apciemoja Golgātas baptistu draudzi, kurā kalpoja omīte, un ātri vien saprata, ka vēlas kļūt par daļu no šīs draudzes. Savu izvēli viņa vēlāk skaidro: “Mani piesaistīja vienkāršība, kas bija jūtama visur – interjerā, saskarsmē, ģērbšanās stilā. Nemācēju to noformulēt vārdos, bet tā laikam bija – atmodas smarža, patiesas ilgas un Dieva meklēšanas gars.”
“Iepazinos ar jauniešiem, sāku dziedāt ansamblī, korī, kalpot svētdienas skolā. Man patika apmeklēt un kopt vecos un slimos cilvēkus. Es arī iepazinos ar cilvēkiem, kuriem bija stiprs lūgšanas gars. Viņu nebija daudz, pārsvarā stipri gados, jaunākie no tiem toreiz bija Lilita un Arnis Vilki, kuri tagad aktīvi kalpo mūsu draudzē. Un es sāku iet uz šīm lūgšanām. Biju vienīgā jauniete, kas katru sestdienas rītu ar pukstošu sirdi steidzās no Bolderājas uz otru Rīgas galu, lai kādā nelielā augšistabā būtu kopā ar nedaudz lūdzējiem. Tā laika spilgtākās atmiņas? Mīlestība, sirsnība, sāpes, ticība un spilventiņi, uz kuriem metāmies ceļos lūgšanas laikā. Kā arī ļoti skaļas lūgšanas, vaidi un vienkārša raudāšana Dieva priekšā. Toreiz neviens nemācīja par Svētā Gara kristību vai ticības lūgšanu, bet mēs visi bijām pilni ticības un lūdzām mēlēs.
Esmu tik pateicīga Dievam, ka toreiz Viņa Gars mani motivēja ar slāpēm un ilgām pēc atmodas! Kā lai citādi izskaidro to, ka visas sestdienas pavadīju uz ceļiem kopā ne ar sava gadagājuma cilvēkiem, un, dodoties uz mājām, manas acis bija tik piepampušas no raudāšanas, ka ar grūtībām varēju saskatīt ceļu?”
Lēnām lūgšanas gars izlējās pār draudzi. Lūgšanas notika visur: pirms dievkalpojuma un pēc dievkalpojuma, pirms kora mēģinājuma un pēc mēģinājuma, pirms jauniešu sapulcēm un pēc tām. “Manī dega kāda uguns, kas nedeva miera. Ar visu savu būtību es zināju, ka mūsu problēmām un vienaldzībai – tam, ka ejam uz baznīcu, bet nepazīstam Dievu, ka dievkalpojuma laikā daudzi guļ un Vārds tos neaizkar, ka gada laikā ir vairāk bēres kā jaunatgriezto, ka jaunieši vispār nenāk un neinteresējas par Dievu un, ka mūsu zeme atrodas zem komunisma lāsta – ir tikai viens risinājums – lūgšana! Katru mirkli, kad vien bija iespējams, es aicināju uz lūgšanu. Protams, ne visi atsaucās, taču piebiedrojās aizvien vairāk cilvēku, kas bija Dieva Gara aizskarti. Atceros, ka visu šo laiku es jutos neērti. Domāju, ka citi jaunieši dusmojas uz mani, un domā, ka esmu jocīga. Jo, kur Līga, tur – lūgšanas. Taču, kad reiz to teicu kādai meitenei, viņa atbildēja: “Ko tu, nē, mēs domājām, ka tu esi svētā!””.
Par to, kas šajā laikā notika draudzē, lasi sadaļā Vēsture, taču arī viņas personīgajā dzīvē ienāca lielas izmaiņas. Pirmkārt, Golgātas draudzē aktīvi darbojās kāds stalts un dievbijīgs puisis, ar kuru, ieskaitot regulāro saraksti viņa dienesta laikā, Līga draudzējās četrus gadus, un tad 1985.gada maijā slēdza laulības derību – ar savu pirmo un vienīgo mīlestību. 1986.gada decembrī viņiem piedzima pirmais dēls Valters.
Otrkārt, ar mācītāja Arņa Sīļa iecelšanu par mācītāju, draudzē sākās pārmaiņas. Aktivizējās nu jau oficiāli atļautās lūgšanas pirms un pēc dievkalpojuma, kā arī slavēšanas dziesmu dziedāšana atklātajā dievkalpojumā. Tas paātrināja atmodas sākšanos. Cilvēki sāka atgriezties, saņēma atbrīvošanu, dziedināšanu. Līga uzsāka pirmo Jauno kristiešu apmācības skolu, sākās pirmā Bībeles skola, pirmā Mazā grupa – pašu dzīvoklī. Viņa iesāka žēlsirdības un izdevniecības darbu. Kopā ar vīru organizēja jauniešu vakarus, lūgšanu rītus un vakarus, pirmos vakarus laulātajiem.
Viss sākās pirmo reizi. Pasākumi, kas šodien šķiet pašsaprotamas kristīgajā sabiedrībā, toreiz sākās pirmo reizi un viņi abi atradās tā visa priekšgalā. 1991.gadā mācītājs Arnis Sīlis saņēmis no Dieva, ar roku uzlikšanu nodeva mācītāja mandātu viņas vīram, kas izmainīja visu viņu turpmāko dzīvi.
Uzaugu kristīgā ģimenē, gāju svētdienas skolā, lasīju Bībeli, lūdzu. Taču aizvien vairāk atskārtu, ka kaut kas nav kārtībā manās attiecībās ar Viņu. Jau toreiz (13 gadu vecumā) es skaidri zināju, ka nevēlos dzīvot bez Dieva. Nevēlos iet pasaulē laimi meklēt, lai vecumā atgrieztos nožēlot grēkus. Manī bija pārliecība: ja Dievs radījis pasauli manis dēļ, tad cilvēkam nav jāgrēko, lai baudītu to, kas tam nepieciešams. Tajā nav loģikas. Uzskats, ka ar Dievu viss ir pelēks, drūms, skumjš un, ka būt svētam nozīmē – visam jaukajam “tabu”, man bija nepieņemams. Domāju – ja Dievs mani radījis ar vajadzību pēc skaistuma, mīlestības, prieka un laimes, tad nevar būt, ka laime atrodas ārpus Dieva likumiem un kārtības.
Tomēr, kad lasīju Bībeli, tā mani nosodīja. Visur saskatīju Dieva prasības un savu nespēju to piepildīt. Jutos melna un netīra liekule, kas runā vienu, bet dara citu. Tad vēl neskaidrība par sevi, savu nākotni… Un sirdī tik svelmaini dedzinošas ilgas pēc kaut kā liela, gaiša, stipra. Netiku ar sevi galā. Biju nelaimīga. Ko lai daru? Kas ar mani notiek? Ticu Dievam, šķiet, mīlu Viņu, tomēr zinu, ka būšu ellē. Briesmīgi!
Vakaros mani pārņēma dziļas, smeldzīgas sāpes un neizskaidrojami stindzinoša sajūta – zinu, ka Dievs ir, tomēr mani no Viņa šķir bezgala dziļa aiza. Un es nezinu, kā nokļūt otrā pusē.
Kādu vakaru, atrodoties šādās pārdomās, manu istabu pēkšņi apspīdēja silta gaisma, kas piepildīja visu telpu… arī mani. Nezinu, manas acis bija atvērtas vai tā bija parādība, bet es sapratu, ka manā istabā ir ienācis Jēzus. Katru reizi, kad par to domāju, es atkal to redzu un mani pārņem tā pati neizsakāmā laimes un dievbijības sajūta, kas toreiz. Es zināju – Viņš bija atnācis manis dēļ, un no bijības un bailēm, biju sastingusi Viņa klātbūtnē.
Tad Jēzus jautāja: “Līga, vai tu Mani mīli?” un Viņa balss caurstrāvoja visu manu būtību. Cik atceros, atbildēju: “Jā, es Tevi mīlu, Kungs.” Viss gaiss bija sastindzis un Viņa lēnā, siltā balss jautāja vēlreiz: “Līga, vai tu Mani mīli?” Neatceros, ko teicu, bet, kad jautājums atskanēja trešo reizi – tad tas notika. Sekundes desmitdaļās prātam cauri šāvās domas – Mīli?! Ko nozīmē – mīli? Vai es mīlu? Es mīlu vecākus, kaut bieži strīdos, tomēr savu dzīvi atdotu par viņiem. Es mīlu brāļus. Lai gan daudz kašķējamies, taču doma vien, ka tiem notiktu kas ļauns, sirdi rauj čokurā. Āaa, tātad mīlestība saistās ar sirdi! Bet Jēzu? Vai Viņu es mīlu…?Un tad jau es atrados zemē uz ceļiem. Sajūta, ka esmu kā no cieta materiāla veidots maiss, pārpilns visādas netīrības, sāpju, baiļu un naida. Nu, Viņa roka to vēra vaļā un viss saturs ar lielu joni sprāga no manis laukā! Kristus tuvums bija tik spēcīgs, ka visa mana būtība atskārta: Viņu nav iespējams nemīlēt! Kā varēju bez Viņa dzīvot?! Jēzu! .. es raudāju, raudāju un raudāju.
Nezinu, cik ilgi, šķiet, veselu mūžību. Tās bija smagas sāpju un nožēlas asaras. Jutu, ka lēnām tieku iztukšota no visa, kas mani apsūdzēja, nospieda un biedēja. Es tiku mazgāta, šķīstīta, kausēta… Līdz no lielā un tumšā maisa izveidojās kas pilnīgi jauns, tīrs, viegls un gaišs. Piedzīvoju neizsakāmu laimes un viegluma sajūtu! Varat neticēt, bet pēkšņi es redzēju, kā mans vārds degošiem burtiem tiek ierakstīts debesīs, un tajā mirklī uguns mēles krita pār manu tīro tukšumu un piepildīja ar Svēto Garu. Sāku atkal kliegt un raudāt, taču ne vairs aiz sāpēm, bet neizsakāma prieka, laimes un mīlestības! Es biju atbrīvota, nomazgāta! Es piederēju Jēzum!
Vēl ilgi nesapratu visu, ko biju piedzīvojusi. Es biju saņēmusi grēku piedošanu, piedzimusi no augšienes, pārcelta pāri aizai pie Tēva un piepildīta ar Svēto Garu. Un es ievēroju sevī radikālas pārmaiņas. Visvairāk tās saistījās ar mīlestību uz cilvēkiem un manu lūgšanas dzīvi. Vēlme lūgt, ticība lūgt, bauda lūgt, un saprašana, ka bez lūgšanas nekas nenotiks, un drosme aicināt citus lūgt, laikam bija tas īpašais motors, kas sāka mani kustināt uz priekšu. Dievs atklāja savu patiesību, un es nespēju to paturēt sev. Tā arī sākās dažādas kalpošanas, un es lēnām kļuvu par kalpotāju.
Es mīlu Tevi, Jēzu! Tu esi mans lepnums, mana lielā un pilnīgā Mīlestība, mana Dzīvība.
Es esmu laimīgākais cilvēks uz pasaules, jo Tu mani atradi, un es piederu Tev.
Jā, nu es zinu! Es Tevi mīlu, Jēzu!
Atmiņas par manas kalpošanas sākumu tomēr saistās ar bezgala daudz pārdzīvojumiem, asarām un pārmetumiem sev un Dievam, ko izkliedzu lūgšanā – “ja jau Tu esi mani radījis par sievieti, kāpēc manī liec šīs bezgalīgās ilgas Tev kalpot!”
No jaunības biju ļoti aktīva un ātri iesaistījos dažādās kalpošanās. Dabīgi, ka ar laiku atbildība pieauga. Taču (tam laikam tik neatbilstoši) manā sirdī aizvien vairāk pastiprinājās ilgas sludināt Vārdu un lūgt par cilvēkiem. Es centos apzināti šo vēlmi sevī iznīcināt. Pastiprināti lūdzu tikai par vīriem gan vienatnē, gan draudzes lūgšanās. Reizēm negāju uz apspriedēm, sakot Dievam: “Lūdzu, cel un lieto vīrus. Tu taču zini, ka es esmu pagāns un pie tam vēl sieviete”.
Nezinu, vai vēl kāds ir saņēmis tik daudz pravietojumu, apstiprinājumu, zīmju un konkrētu norāžu, ka Dievs mani izredzējis kalpošanai, kā es savā jaunībā. Tam bija vairāki iemesli – Padomju laika stereotipi, atklāsmes trūkums, tradīcijas un pašas zemā pašvērtība. Šķiet, toreiz nebija sapulces, kad viesis, kurš draudzē kalpoja ar pravietisku vārdu, nebūtu pravietojis par manu aicinājumu. Īpaši atceros reizi, kad kalpoja kāds mācītājs no Somijas. Pēc sapulces viņš aicināja uz aizlūgšanu tos, kuri vēlas saņemt dziedināšanu. Un es Dievam lūdzu: “Tu tik daudzas reizes jau esi apstiprinājis, ka vēlies, lai Tev kalpoju, taču man ir sajūta, ka Tevis rakstītā teikuma galā man pietrūkst punkta. Lūdzu, uzliec to, man tas ir nepieciešams, un es apsolu, ka vairs Tevi nemocīšu ar savu neticību (tā tobrīd domāju)”.
Nolēmu, ka stāvēšu rindā pēc aizlūgšanas un neko šim mācītājam neteikšu par savu vajadzību – un, ja Dievs tiešām vēlas, lai kalpoju ar Vārdu, lai tad notiek brīnums. Rinda lēnām tuvojās un es dzirdēju, kā priekšā stāvošie cilvēki izteica savu vajadzību pēc dziedināšanas… Domāju, ka laikam esmu prasījusi neiespējamo, un kā lai tagad izkļūstu no šīs situācijas, nemelojot, ka man kaut kas sāp. Bet tad jau bija mana kārta. Kāds neko neprasot, bija paņēmis manas rokas savējās, un it kā no pašām debesīm es sadzirdēju balsi: “Tā saka tas Kungs, meitiņ, Es tevi esmu.. “
Atceros, ka ārā bija piesalis, jo skrienot pie mazā dēliņa, es pakritu un, šķiet, sadauzīju ceļus, taču sāpes nejutu, jo sirdī mutuļoja prieka orkāns! Tas bija noticis! Dievs savam teikumam bija pielicis punktu! Viņš bija atkal apstiprinājis, ka ir mani aicinājis kalpot un vēlas, lai droši to daru Viņam par godu!
Protams, ka ar to manas problēmas nebeidzās. Manī bija tik daudz baiļu, nedrošības un mazvērtības, ka Dievam vajadzēja 12 gadus, lai mani izārstētu! Vēl pirms pāris gadiem, aizejot uz kādu interviju, piedzīvoju negaidītu uzbrukumu. Piekrītot, domāju, ka varēšu pastāstīt kā piedzīvoju Jēzu, ko Viņš man nozīmē utt., jo biju pārliecināta, ka šodienas kristietis ir sapratis un vairs nerunā par nēzdodziņiem un matu sprogām. Tāpēc bija grūti atrast vārdus, lai atbildētu uz jautājumiem – kāpēc kalpoju, ja esmu sieviete; vai neesmu konkurents vīram; vai man nav nekas cits ko darīt utt.
Izjutu gan dusmas, gan žēlumu, kad pēc dievkalpojuma kādā draudzē ticīgs vīrietis gaida mani nevis lai pateiktu: ”Paldies, Vārds, kuru Dievs caur jums runāja, mani aizskāra”, bet gan, lai jautātu “bet rakstīts, ka sievietes nedrīkst…”. Uzskatu to par garīgu tumsonību. Gribas teikt: “Ak, tu vecais burta kalp! Ja Tevi tā satrauc, lai Vārds tiktu ievērots, tad pacenties kaut ko no tā turēt arī pats! Mīli Dievu vairāk par visu, esi par visu pateicīgs un priecājies vienmēr, jo tas nav ieteikums, bet pavēle! Un, ja tev šķiet, ka sievietes nedrīkst mācīt Vārdu, tad kāpēc tu atļauj, ka viņas riskējot ar savu dzīvību kalpo par misionārēm citās valstīs, sludina evaņģēliju ielās, māca tavus bērnus svētdienas skolā, pamatmācībās un vada Mazās grupas un lūgšanas grupas?
Protams, es pārdzīvoju, ja kādam ir grūti pieņemt manu kalpošanu. Esmu lūgusi Dievu par to. Jo man nerūp, ja kādam nepatīku un kāds mani neciena vai necieš tādēļ, ka esmu sieviete, taču, ja šie aizspriedumi atņem iespēju Dievam aizskart un uzrunāt cilvēkus, tad tā ir problēma. Jāsaka gan, ka esmu to pilnībā uzticējusi Dievam. Jo man nav lielas izvēles – klausīt Dievam vai izpatikt cilvēkiem. Viņš ir Kungs! Viņš pats izredz un lieto, kā kuru gribēdams. Es esmu tikai Viņa kalps.
Tā nu es cīnījos ar Dievu, bet taisnība izrādījās teicieniem – “Tava dāvana tevi atradīs” un, “ja Dievs tevi aicinājis, Viņš arī dos izdevības aicinājumā ieiet”. Tā pienāca pirmā reize, kad mācītājs Sīlis lika man vadīt lūgšanas dievkalpojumu (ko toreiz baptistu aprindās nedarīja neviena sieviete). Uz manu iebildumu viņš sacīja: “Esi precējusies? Esi. Tev ir bērns? Ir. Vīrs tevi atbalsta? Atbalsta. Nu tad ej!”.
Pienāca pirmā reize, kad vīrs aizbrauca uz Izraēlu un lika man novadīt visu dievkalpojumu. Pirmā reize, kad mani uzaicināja sludināt konferencē, pirmā reize, kad sludināju Amerikā. Pirmā reize, kad Svētais Gars dievkalpojumā lika lūgt par slimajiem, un pirmā reize, kad pravietoju sapulcē tikai vīriem. Pirmā reize, kad lasīju savas pirmās dzejas… Bezgala daudz kas manā dzīvē ir noticis pirmo reizi. Un es vēl joprojām alkstu pēc jauniem Svētā Gara apmeklējumiem un Viņa gribas piepildīšanas, arī caur mani, lai tas maksātu, ko maksādams.
